13. Article

Tiesības uz īpašumu ir nostiprinātas Satversmes 105. pantā, kas nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Konstitucionālās sūdzības pamatojums neskar jautājumus par īpašuma piespiedu atsavināšanu, līdz ar to izvērtējama vienīgi apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. Satversmes 105. pants paredz, no vienas puses, valsts pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču no otras puses - valstij ir arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 21. punktu). Satversmes tiesa daudzkārt ir interpretējusi Satversmes 105. pantu, izstrādājusi tā interpretācijas metodoloģiju un atklājusi tā saturu (sk., piemēram, 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 12.1. punktu). Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, tostarp arī dažādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-01 7. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi to, ka "prasījuma tiesības par saistību izpildi ietilpst jēdziena "īpašums" saturā" (Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17. punkts), kā arī to, ka "tiesības uz īpašumu ietver tiesības lemt ar īpašumu saistītus jautājumus" (Satversmes tiesas 2009. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01 8. punkts). Parādnieka maksātnespējas gadījumā ir jārēķinās ar risku, ka kreditors nevarēs īstenot prasījuma tiesības, jo parādniekam var nepietikt naudas līdzekļu. Ikvienam ir tiesības rīkoties ar savu īpašumu, tostarp ieguldīt savus finanšu līdzekļus kādā uzņēmumā vai kredītiestādē. Tās ir īpašnieka tiesības un vienlaikus arī viņa risks, jo uzņēmums vai kredītiestāde var nonākt maksātnespējas situācijā. Valstij nav pienākuma novērst tirgus faktoru izraisītu īpašuma vērtības zudumu (sk. Harris, O'Boyle and Warbrick. Law of the European Convention on Human Rights, 2nd edn, Oxford: Oxford University Press, 2009, p. 665), kā arī uzņemties atbildību par privātas kredītiestādes saistībām pret savu kreditoru, kuras tā nespēj izpildīt (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2012. gada 3. aprīļa sprieduma lietā "Kotov v Russian Federation", iesniegums Nr. 54522/00, 90. punktu). Tomēr valsts ir apņēmusies kredītiestādes maksātnespējas gadījumā izpildīt kredītiestādes saistības pret tās noguldītājiem noteiktā apmērā. Kredītiestāžu darbību regulē un pārrauga patstāvīga valsts iestāde - Komisija. Līdz ar šo kontroli valsts ir izveidojusi īpašu shēmu kredītiestāžu noguldītāju (kreditoru) aizsardzībai, proti, noguldījumu garantiju shēmu, kuras ietvaros noguldītājam tiek izmaksāta garantētā atlīdzība, ja viņam uz to ir tiesības. Minētās shēmas tiesisko regulējumu pamatā veido Noguldījumu garantiju likums, kura 3. panta pirmā daļa noteic, ka garantētā atlīdzība vienam noguldītājam par kredītiestādē izdarīto noguldījumu ir garantētā noguldījuma apmērā, bet ne vairāk kā 100 000 euro, kas pārrēķināti latos saskaņā ar Latvijas Bankas noteikto valūtas kursu dienā, kad iestājas noguldījumu nepieejamības gadījums. Atbilstoši minētajam regulējumam katra klienta noguldījums kredītiestādē līdz 100 000 euro ir pasargāts no tās maksātnespējas un šāda apmēra noguldījuma atmaksa noguldītājam ir garantēta. Līdz ar to likumdevējs, nosakot tiesības saņemt garantēto atlīdzību, ir papildus aizsargājis noguldītāju - bankas kreditoru - tiesības uz īpašumu. Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 1. panta 26. punktu kredītiestādes maksātnespēja ir ar tiesas spriedumu konstatēts kredītiestādes stāvoklis, kad tā nespēj izpildīt savas saistības. Prasījuma apmierināšanas iespējas samazināšanās vai pat neiespējamība nenozīmē, ka personai tiktu atņemtas īpašuma tiesības uz konkrēto mantisko prasījumu un tādā veidā tiktu ierobežotas Satversmes 105. pantā garantētās tiesības (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17. punktu). Kredītiestādes maksātnespējas gadījumā kreditoru prasījuma tiesības tiek saglabātas pilnā apmērā, taču kreditoru prasījumus nav iespējams apmierināt, vēršot piedziņu pret parādnieku vispārīgā kārtībā. Tāpēc valsts pienākums šādā gadījumā ir paredzēt un noregulēt tādu procedūru, kuras ietvaros kreditori varētu īstenot savas tiesības pēc iespējas efektīvāk. Kredītiestāžu likumā ir ietverts kredītiestādes maksātnespējas procesa regulējums. Tas paredz kredītiestādes maksātnespējas risinājumus: sanāciju un bankrotu. Sanācija ir maksātnespējas risinājums, kas izpaužas kā plānveidīgs likumīgu pasākumu kopums, kura mērķis ir novērst iespējamo kredītiestādes bankrotu, atjaunot tās maksātspēju un apmierināt likumīgos kreditoru prasījumus. Savukārt bankrots ir tāds maksātnespējas risinājums, ka kredītiestāde tiek likvidēta un no līdzekļiem, kas iegūti maksātnespējas procesā, atsavinot kredītiestādes mantu likumā noteiktajā kārtībā, tiek apmierināti likumīgie kreditoru prasījumi. Kredītiestādes maksātnespējas procesā par tās turpmāko darbību un arī par rīcību ar noguldījumiem (finanšu resursiem) vairs nelemj pati kredītiestāde, kurai šo naudu bija uzticējuši noguldītāji. Šajā procesā saskaņā ar Kredītiestāžu likumu iesaistās trešās personas - Komisija un administrators. Šo subjektu darbības mērķis ir aizsargāt ne tikai noguldītāju intereses, bet arī finanšu un kapitāla tirgus stabilitāti. Tātad trešās personas pieņem lēmumus par noguldītāju prasījumiem un šie lēmumi var būtiski ietekmēt apmēru, kādā kreditori atgūs savu īpašumu. Tādējādi kreditoru tiesības izlemt jautājumu par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu, proti, pieņemt lēmumu par sava prasījuma īstenošanu, ir uzskatāmas par "tiesībām lemt ar īpašumu saistītus jautājumus" un ietilpst Satversmes 105. panta tvērumā.