15. Article

Satversmes 105. pants paredz ne vien personas tiesības uz īpašumu, bet arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Lai izvērtētu Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai tas ir noteikts ar likumu, vai tas ir noteikts leģitīma mērķa labad un vai tas atbilst samērīguma principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 22. punktu). 15.1. Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmā daļa ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, proti, tajā ietvertais regulējums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Arī Pieteikuma iesniedzēji nav norādījuši uz apstākļiem, kas liecinātu par pretējo, un lietā nav strīda par to, vai pamattiesību ierobežojums noteikts ar likumu. Tādējādi no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu un izsludinātu likumu. 15.2. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Ja tiesības tiek ierobežotas, tad pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu. Saeima uzsver, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir aizsargāt citu personu tiesības un sabiedrības labklājību. Kredītiestāžu darbības specifika prasot dažādu jautājumu ātru un skaidru izlemšanu gadījumos, kad kredītiestāde nonākusi finansiālās grūtībās, jo kredītiestādes maksātnespēja varot būtiski ietekmēt valsts finanšu stabilitāti un tautsaimniecību kopumā. Finanšu pakalpojumu nozarē, kura ir nozīmīga tirgus ekonomikas funkcionēšanai un kurā publiski tiek piesaistīti noguldījumi, valsts ieviesusi komercdarbības uzsākšanas un veikšanas ierobežojumu - licencēšanu. Turklāt valsts ir noteikusi arī stingrus kritērijus kredītiestāžu darbībai. Valsts ir uzņēmusies atbildību par licencētajām kredītiestādēm, ieviešot noguldījumu garantiju mehānismu. Atšķirībā no vispārējiem maksātnespējas principiem, kas noteic, ka primāri tiek aizsargāts pats maksātnespējīgais uzņēmums, lai tas spētu izpildīt savas saistības pret kreditoriem, kredītiestāžu maksātnespējas risinājumi ir vērsti uz noguldītāju - tātad īpaša veida kreditoru - aizsardzību. Minētais arī izskaidro likumdevēja atšķirīgo pieeju maksātnespējas procedūrām, iesaistītajām organizācijām, kreditoriem, tiesas kontrolei un citiem svarīgiem elementiem. Kredītiestādes darbība vienmēr tiek vērtēta kopsakarā ar tās iespējamo ietekmi uz visu finanšu sektoru un tautsaimniecību. Tāpēc arī kredītiestādes maksātnespējas gadījumā nepieciešams paredzēt pēc iespējas efektīvāku un savlaicīgāku risinājumu, lai vienlaikus nodrošinātu finanšu sektora stabilitāti un noguldītāju interešu aizsardzību. Likumdevējs apstrīdētajā normā ir noteicis kredītiestādes maksātnespējas risinājumam nepieciešamo lēmumu pieņemšanas kārtību un šajā procesā iesaistīto institūciju kompetenci. Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmajā daļā noteiktajai administratora un Komisijas kompetencei un no tās izrietošajam kreditoru tiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis: pirmkārt, nodrošināt likumīgu un efektīvu kredītiestādes maksātnespējas procesu, uzticot tā organizēšanu profesionālam un neatkarīgam ekspertam - administratoram, un, otrkārt, nodrošināt finanšu tirgus stabilitāti, uzliekot konkrētus pienākumus un piešķirot tiesības finanšu un kapitāla tirgus uzraugam - Komisijai. Līdz ar to ierobežojumam ir leģitīms mērķis - ātrs un efektīvs kredītiestādes maksātnespējas process un finanšu tirgus stabilitāte, kas vērsta uz citu personu tiesību aizsardzību un sabiedrības labklājību. 15.3. Konstatējot ierobežojuma leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt tā atbilstību samērīguma principam. Lai noskaidrotu, vai attiecīgais ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa savā praksē ir vērtējusi: pirmkārt, vai izmantotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; otrkārt, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumīgās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un 2004. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 3. punktu).