17. Article

Apstrīdētajās normās noteiktais tiesību ierobežojums tiek atzīts par nepieciešamu, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka saudzējošāks un vienlaikus arī tiesības mazāk ierobežojošs leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis ir kreditoru tiesības izvēlēties kredītiestādes maksātnespējas risinājumu, konsultējoties ar administratoru, proti, vēl pirms Komisijas piekrišanas. Tādā veidā kreditori jau pašā sākumā tiktu iesaistīti lēmuma par sanācijas piemērošanu vai nepiemērošanu pieņemšanā. Šādam viedoklim piekrīt arī Dr.iur. A. Lošmanis un Dr.iur. J. Grasis, norādot, ka likumdevējs varēja izvēlēties tos mehānismus, kuri ietverti vispārējā maksātnespējas tiesiskajā regulējumā, vienlaikus paredzot arī Komisijas uzraudzību. Savukārt Saeima norāda, ka kreditoru iesaistīšana lēmuma pieņemšanā, pirms saņemts Komisijas akcepts, nav lietderīga un prasītu papildu laiku kreditoru sapulces organizēšanai un kreditoru viedokļu saskaņošanai. Lietas izskatīšanas laikā gan lietas dalībnieki, gan vairākas pieaicinātās personas norādīja uz citu valstu normatīvo regulējumu, saskaņā ar kuru kreditoru sapulces loma kredītiestādes maksātnespējas risinājuma izvēlē ir dažāda. Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka citu valstu tiesiskais regulējums, risinot atsevišķus jautājumus Latvijas tiesību sistēmā, nevar tikt piemērots tieši, izņemot likumā norādītos gadījumus. Salīdzinošajā tiesību analīzē vienmēr jāņem vērā funkcionālais konteksts. Tas izriet no būtiskajām dažādu valstu tiesību sistēmu tiesiskajām, sociālajām, politiskajām, vēsturiskajām un sistēmiskajām atšķirībām. Tomēr konkrētas tiesiskas problēmas risinājumam funkcionāli līdzīgais citu valstu likumu regulējums var tikt piemērots netieši, piemēram, kā vadlīnijas vai arī konkrētas problēmas risinājuma indikators, vienmēr paturot prātā iespējamo atšķirīgo kontekstu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu). Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tirdzniecības tiesību komitejas (UNCITRAL) izdotajās vadlīnijās maksātnespējas tiesību politikas veidotājiem (UNCITRAL Legislative Guide on Insolvency Law, New York, 2005; pieejams http://www.uncitral.org/pdf/english/texts/insolven/05-80722_Ebook.pdf.) ir apkopota vairāku valstu pieredze svarīgāko maksātnespējas institūtu regulēšanā. Attiecībā uz kreditoru līdzdalību maksātnespējas procesā ir norādīts, ka kreditori tajā var piedalīties, iesaistoties lēmumu pieņemšanā dažādos līmeņos atkarībā no tā, kādas funkcijas kreditoriem jāveic saskaņā ar tiesību aktiem. Tāpēc kreditoru loma maksātnespējas procesā var būt dažāda, to nosaka maksātnespējas procesa īstenošanas kārtība un īpatnības (sk. turpat, 191. lpp.). Izvēloties vienu no vairākiem leģitīmā mērķa sasniegšanai potenciāli piemērotiem līdzekļiem, likumdevējam ir vērtēšanas un lemšanas privilēģija. Arī kredītiestāžu maksātnespējas procesa regulējuma noteikšanā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, ja vien tiek nodrošināta personu pamattiesību aizsardzība. Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzējiem, ka ir iespējams citāds kredītiestāžu maksātnespējas risinājuma izvēles mehānisms (piemēram, tāds, kas atvēlētu kreditoru sapulcei lielāku lomu šajā procesā), taču saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu Satversmes tiesas uzdevums šajā gadījumā ir izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību tiesību politikas jautājumā ar savu viedokli par iespējami racionālāko normatīvo regulējumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 13.2. punktu). Līdz ar to izskatāmās lietas ietvaros, izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro līdzsvarojamās intereses un jānoteic, kurām interesēm piešķirama prioritāte.