19. Article

Pieteikuma iesniedzēji apstrīd Kredītiestāžu likuma 179. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā." Apstrīdētā norma paredz, kādā kārtībā un pēc kādu subjektu pieteikuma tiesa var lemt par apstiprinātā sanācijas plāna atcelšanu. No lietas dalībnieku un pieaicināto personu paustajiem viedokļiem secināms, ka uzskati par to, vai apstrīdētā norma aizskar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā nostiprinātās pamattiesības, ir atšķirīgi. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka apstrīdētā norma ierobežo tiesības uz taisnīgu tiesu, jo kreditoru sapulcei vispār nav paredzēta iespēja pārsūdzēt lēmumu par sanācijas nepiemērošanu, savukārt pārsūdzēt lēmumu par sanācijas piemērošanu iespējams tikai tajos gadījumos, kad šāda lēmuma pieņemšana panākta, lietojot viltu vai spaidus, vai notikusi maldības ietekmē. Saeimas pārstāvis G. Kusiņš tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētā norma neaizskar Pieteikuma iesniedzēju pamattiesības, jo attiecībā uz viņiem nav piemērota. Satversmes tiesas likuma 19.2 pants noteic, ka pieteikumu Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai. No šā panta izriet nosacījums, ka persona var vērsties Satversmes tiesā tikai tādā gadījumā, kad pastāv tieša saikne starp šīs personas pamattiesību ierobežojumu un pieteikumā apstrīdēto tiesību normu. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punkts paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja Satversmes tiesa konstatē, ka lēmums par lietas ierosināšanu neatbilst Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas prasībām. Šajā pantā citastarp noteikts, ka konstitucionālajai sūdzībai ir jāatbilst Satversmes tiesas likuma 19.2 panta prasībām. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka konstitucionālo sūdzību var iesniegt gadījumos, kad, pirmkārt, pamattiesību aizskārums ir tiešs, konkrēts, apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzēju pašu un, otrkārt, aizskar pieteikuma iesniegšanas brīdī, proti, tad, kad pamattiesību aizskārums jau pastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija spriedumu lietā Nr. 2001-01-03 un 2002. gada 11. novembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2002-07-03), vai arī pastāv apstākļu kopums, kas prasa, lai lieta tiktu izskatīta "šobrīd" (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.4. punktu). Personas tiesības ar konstitucionālo sūdzību vērsties Satversmes tiesā ir saistāmas tikai ar šīs konkrētās personas tiesību aizskārumu. Aizskārumam jābūt tiešam un jāattiecas uz Satversmē nostiprinātajām cilvēka pamattiesībām. No vienas puses, lieta būtu ierosināma tikai tad, ja Satversmes tiesas kolēģija ir pārliecināta, ka pastāv šāds aizskārums. No otras puses, viss Satversmes tiesas process, ieskaitot institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, piešķirtās tiesības iesniegt savu viedokli, ir vērsts uz to, lai pienācīgi noskaidrotu, vai pastāv aizskārums un vai ir aizskartas Satversmē nostiprinātās cilvēka pamattiesības. Tādējādi pieņēmums, ka Satversmes tiesas kolēģijai, jau izskatot konstitucionālo sūdzību un lemjot par lietas ierosināšanu vai atteikšanos ierosināt lietu, ir jākonstatē, ka patiešām aizskartas personai Satversmē noteiktās pamattiesības, būtu pretrunā ar likumā noteikto Satversmes tiesas procesa virzību. Jautājums par to, vai patiešām aizskartas konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesības, Satversmes tiesai galvenokārt ir jāizlemj, izskatot lietu pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.2. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai apstrīdētā norma aizskar Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 92. pantā paredzētās pamattiesības.