2. Article

Pieteikuma iesniedzēji - Santa Anča, Jevgeņija Dimpere, Ina Inkēna un Raimonds Pauls - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. pantam un 92. panta pirmajam teikumam. Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 105. pantam, jo aizskar Pieteikuma iesniedzēju tiesības izlemt ar savu īpašumu saistītos jautājumus, proti, kredītiestādes kreditori nevar ietekmēt lēmumu par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu. Pieteikuma iesniedzēji iebilst pret to, ka lēmumu par kredītiestādes likteni pieņem tikai administrators. Ja administrators kā maksātnespējas risinājumu izvēlas bankrota procedūru, kreditoru sapulcei vispār neesot tiesību piedalīties lēmuma pieņemšanā. Savukārt sanācijas procesā esot obligāta Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (turpmāk - Komisija) piekrišana. Tas būtiski ierobežojot Satversmes 105. pantā paredzētās tiesības. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis zvērināts advokāts Egīls Radziņš norādīja, ka kredītiestādes administratoram faktiski esot piešķirtas vienpersoniskas tiesības izslēgt sanācijas piemērošanu un uzsākt kredītiestādes bankrota procedūru bez šā jautājuma izskatīšanas kreditoru sapulcē. Šādā gadījumā kreditoru sapulce netiekot sasaukta. Tādējādi kredītiestādes kreditori vispār netiekot iesaistīti lemšanā par iespējamo kredītiestādes maksātspējas atjaunošanu, kreditoru viedoklis netiekot uzklausīts un līdz ar to kreditoriem tiekot liegtas jebkādas iespējas ietekmēt procesu, kuram vajadzētu būt vērstam tieši uz kreditoru likumīgo interešu maksimālu aizsardzību. Saudzējošāks līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai būtu iespēja kreditoru sapulcei kopā ar administratoru izlemt jautājumu par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu. Tā kā kredītiestādes maksātnespējas gadījumā primārais mērķis esot maksātspējas atjaunošana un sanācijas piemērošanas gadījumā esot lielākas izredzes panākt visu kreditoru likumīgo prasījumu apmierināšanu nekā bankrota procedūras īstenošanas gadījumā, kreditoru sapulces sasaukšana vēl pirms Komisijas atzinuma saņemšanas ļautu kreditoriem iesaistīties viņu īpašumu skaroša lēmuma pieņemšanā, apspriest un, ja nepieciešams, pilnveidot iesniegtos sanācijas plānus. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Komisija atšķirībā no citiem kreditoriem var būt ieinteresēta tieši bankrota procedūras piemērošanā, jo Kredītiestāžu likums paredz Komisijai prioritāras tiesības atgūt noguldījumu garantiju fonda līdzekļus. Komisija arī kredītiestādes bankrota gadījumā saglabājot reālas iespējas panākt sava prasījuma apmierināšanu, turklāt pat ātrāk nekā salīdzinoši sarežģītākajā sanācijas procesā. Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka viņiem ir liegtas tiesības pārsūdzēt lēmumu par izraudzīto kredītiestādes maksātnespējas risinājumu un līdz ar to arī tiesības uz taisnīgu tiesu, kas nostiprinātas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā. No Kredītiestāžu likuma 179. panta otrās daļas izrietot, ka tiesas kontrole pār administratora lēmuma tiesiskumu var tikt īstenota vienīgi gadījumos, kad pieņemts lēmums par sanācijas piemērošanu. Iespēja pārsūdzēt lēmumu par sanācijas nepiemērošanu kreditoru sapulcei vispār neesot paredzēta, jo kreditoru sapulce nemaz netiekot sasaukta. Tāpat neesot iespējams tiesas ceļā pārsūdzēt lēmumu par sanācijas piemērošanu, ja šis lēmums gan pieņemts bez viltus, maldības un spaidiem, bet ir kļūdains vai prettiesisks citu apstākļu dēļ. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, šāds regulējums nepamatoti liedz kredītiestādes kreditoriem tiesības uz pieeju tiesai, jo būtiski ierobežo lēmuma par sanācijas piemērošanu tiesiskuma pārbaudi un pilnībā izslēdz tiesas kontroli pār tāda lēmuma tiesiskumu, ar kuru sanācijas piemērošana ir noraidīta.