3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim un uzskata, ka Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmā daļa atbilst Satversmes 105. pantam, bet otrā daļa - Satversmes 92. pantam. 3.1. Saeima uzskata, ka šajā gadījumā Pieteikuma iesniedzēju tiesības uz īpašumu ir aizsargātas, garantējot viņiem noteikta apmēra noguldījuma atmaksu. No Satversmes 105. panta nevarot izrietēt valsts pienākums pilnībā atmaksāt noguldītājam visu viņa noguldījumu, ja tas pārsniedz likumā noteikto garantētās atlīdzības apmēru. Turklāt apstrīdētā norma neierobežojot īpašuma tiesības, jo tās tiekot saglabātas tādā pašā apmērā kā pirms kredītiestādes maksātnespējas procesa uzsākšanas. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis - Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš - uzsvēra, ka atšķirībā no vispārējiem maksātnespējas principiem, atbilstoši kuriem primāri tiek aizsargāts pats maksātnespējīgais komersants, kredītiestāžu maksātnespējas risinājumi ir vērsti uz noguldītāju - īpaša veida kreditoru - aizsardzību. Šī principiālā atšķirība arī izskaidrojot likumdevēja pieeju kredītiestāžu maksātnespējas procedūrām, iesaistītajām institūcijām, kreditoriem, tiesas kontrolei un citiem svarīgiem elementiem. G. Kusiņš norāda: ja tomēr tiek atzīts, ka apstrīdētā norma ierobežo kreditoru tiesības uz īpašumu, šādam ierobežojumam ir leģitīms mērķis - finanšu stabilitāte, proti, visas sabiedrības interešu aizsardzība. Tā kā kredītiestādes darbība ietekmējot ļoti daudzas personas, kas izmanto šīs kredītiestādes pakalpojumus, un arī attiecīgo tautsaimniecības sektoru kopumā, kredītiestāžu darbības regulējumam vajagot nodrošināt dažādu jautājumu ātru un skaidru izlemšanu gadījumos, kad kredītiestāde nonākusi finansiālās grūtībās. Kredītiestādes maksātnespējas procesā tiekot iesaistīts administrators un Komisija, kas varot pieņemt kompetentu, objektīvu un faktiskajiem apstākļiem atbilstošu lēmumu. Turklāt bankrota procedūras uzsākšana iespējama tikai ar tiesas piekrišanu. Ja lēmuma pieņemšanā tiktu iesaistīti kreditori, kuru noguldījumi kredītiestādē krietni pārsniedz valsts garantētās atlīdzības apmēru, varētu paredzēt, ka šīs personas būs gatavas piekrist jebkādiem sanācijas plāniem, lai neatzītu savus finansiālos zaudējumus. Savukārt tas varētu radīt būtiskus zaudējumus citām personām, visam finanšu sektoram un tautsaimniecībai kopumā. Tādēļ Pieteikuma iesniedzēju vēlme pašiem piedalīties lēmumu pieņemšanā un panākt kredītiestādes sanāciju esot saprotama, tomēr apšaubāms esot tas, vai šāda procedūra ļautu sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē, kādu nodrošina spēkā esošā Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmā daļa. Turklāt esot svarīgi nodrošināt sanētas kredītiestādes tiesisko stabilitāti, lai nepakļautu nepamatotam riskam tās klientus. Tāpēc likumdevējs esot gan sašaurinājis to personu loku, kuras ir tiesīgas lūgt sanācijas atcelšanu un būtībā kredītiestādes "atgriešanos" bankrotā, gan arī paredzējis ierobežotu pamatu attiecīgas prasības celšanai, lai līdzsvarotu kredītiestādes sanācijā piedalījušos privātpersonu intereses ar visas sabiedrības interesēm. Neskaidrības vai ilgstoša tiesvedība par kredītiestādes maksātnespēju vai sanāciju varot gan aizskart ar šo kredītiestādi saistīto personu tiesības, gan arī ietekmēt kredītiestāžu sektoru un tautsaimniecību kopumā. Saeima norāda, ka kreditoru sapulces sasaukšana ir lietderīga tikai tādā gadījumā, ja administrators atzīst, ka sanācija ir iespējama, un tam piekrīt arī Komisija. Šādā gadījumā kreditoru sapulce esot nepieciešama, jo sanācija esot saistīta ar kreditoru tiesību aizskārumu - pretstatā bankrota un likvidācijas gadījumiem, kad kreditoru tiesības nemainās. Sanācijas gadījumos kreditoriem parasti nākoties atteikties no būtiskām to prasījuma tiesībām pret kredītiestādi. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējiem esot nodrošināta pietiekami plaša viņu īpašuma tiesību aizsardzība. Tāpēc Saeima uzskata, ka Kredītiestāžu likuma 179.panta pirmajā daļā ietvertais pamattiesību ierobežojums kopsakarā ar Noguldījumu garantiju likumu ir samērīgs, jo gan aizsargā kredītiestāžu noguldītājus un sabiedrības labklājību, gan nodrošina Pieteikuma iesniedzēju tiesību aizsardzību. 3.2. Saeima apšauba Pieteikuma iesniedzēju argumentu, ka viņiem neesot nodrošināta pieeja tiesai un līdz ar to arī iespēja ietekmēt lēmumus par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu. Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 184. panta pirmo daļu lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu pēc attiecīga pieteikuma saņemšanas pieņemot tiesa. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējus interesējošajā gadījumā, kad tiek izlemts jautājums par konkrētas kredītiestādes bankrota procedūras uzsākšanu, esot nodrošināta tiesas kontrole, proti, nevis administrators vai Komisija, bet gan tiesa pieņemot galīgo lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu. Turklāt saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem esot iespējams pārsūdzēt administratora rīcības tiesiskumu, tostarp lēmumu par sanācijas nepiemērošanu. Minēto apliecinot arī tiesu prakse maksātnespējīgās akciju sabiedrības (turpmāk - MAS) "Latvijas Krājbanka" lietā. G. Kusiņš tiesas sēdē papildus norādīja uz to, ka Kredītiestāžu likuma 179. panta otrā daļa attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējiem nav piemērota un tāpēc nevar aizskart viņu pamattiesības. Minētā norma esot attiecināma tikai uz tiem gadījumiem, kad pieņemts lēmums par kredītiestādes sanāciju un attiecīgais plāns ir stājies spēkā. Konkrētās lietas ietvaros šāds lēmums neesot pieņemts, tāpēc Pieteikuma iesniedzējiem neesot arī tiesību to pārsūdzēt.