11. Article

Satversmes 92. pants nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību." Atbilstoši pieteikumā formulētajam prasījumam lieta ierosināta par apstrīdēto normu atbilstību visam Satversmes 92. pantam. Satversmes tiesas praksē jau ir noskaidrots katra šā panta teikuma saturs un tvērums. Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ir nostiprinātas ikvienas personas tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Tajā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kura ietvaros lieta tiek izskatīta (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2012. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106 11.1. punktu). Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus savstarpēji saistītus elementus, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdztiesības principu, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz motivētu tiesas nolēmumu, tiesības uz pieņemtā nolēmuma pārsūdzību. Tās ir savstarpēji saistītas tiesības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu un 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3. punktu). Savukārt Satversmes 92. panta otrais teikums paredz, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Šajā normā ir nostiprināts viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem - nevainīguma prezumpcija (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 4. punktu). No Satversmes 92. panta otrā teikuma vārdiem "saskaņā ar likumu" izriet arī princips nullum crimen, nulla poena sine lege: atzīt personu par vainīgu un piemērot tai sodu var tikai sakarā ar tādu personas rīcību, kas saskaņā ar likumu ir atzīta par prettiesisku (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 4.2. punktu). Pieteikumā, kā arī pieaicināto personu viedokļos un lietas materiālos atrodami argumenti tam, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam saistībā ar tādiem tiesību uz taisnīgu tiesu aspektiem kā personas tiesības uz pieeju tiesai un tiesības tikt uzklausītai. Savukārt atbildes rakstā un vairāku citu pieaicināto personu viedokļos galvenokārt vērtēta apstrīdētā regulējuma atbilstība nevainīguma prezumpcijai, proti, Satversmes 92. panta otrajam teikumam. Tā Tiesībsargs pieteikumā citastarp norāda uz to, ka Satversmes 92. pantā garantētās tiesības esot atkarīgas no iespējām pieņemto lēmumu apstrīdēt (sk. lietas materiālu 9. lpp.), bet transportlīdzekļa īpašniekam, ja viņš nav pārkāpumu izdarījusī persona, neesot paredzētas tiesības apstrīdēt tam nelabvēlīgas sekas izraisošu lēmumu (sk. lietas materiālu 9.-10. lpp.). Savukārt Saeima uzskata, ka pieteikumā ir sniegts juridiskais pamatojums tikai par apstrīdētā regulējuma neatbilstību nevainīguma prezumpcijai (sk. lietas materiālu 44. lpp.). Tomēr izlemt, attiecībā uz kuru tiesību normu pieteikumā sniegts juridiskais pamatojums, ir nevis institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, bet Satversmes tiesas kompetencē. Lietas ierosināšanas stadijā to izlemj Satversmes tiesas kolēģija. Taču arī tad, ja Satversmes tiesas kolēģija atteikusies ierosināt lietu par pieteikumā formulēto prasījumu kādā tā daļā, Satversmes tiesa, ņemot vērā Satversmes tiesas procesa principus, ja tas nepieciešams sistēmiskai apstrīdēto normu interpretācijai, var pārbaudīt apstrīdēto normu atbilstību augstāka juridiskā spēka normām arī tajā prasījuma daļā, par kuru lieta nav ierosināta (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14. punktu). Satversmes tiesa neatkarīgi no institūcijas, kura izdevusi apstrīdēto aktu, izteiktā viedokļa par prasījuma robežām ir tiesīga pārbaudīt apstrīdētā regulējuma atbilstību tādai augstāka juridiskā spēka normas daļai, par kuru lieta ir ierosināta. Turklāt lietas sagatavošanas gaitā Saeimai attiecībā uz šo prasījuma daļu uzdoti papildu jautājumi (sk. lietas materiālu 130.-134. lpp.), tā ir iepazinusies ar lietas materiāliem un atbilstoši Satversmes tiesas likuma 28.1 panta otrajai daļai tai bija tiesības izteikt savu viedokli. Tomēr Saeima šīs tiesības nav izmantojusi. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam, ņemot vērā, ka šajos teikumos paredzētas savstarpēji cieši saistītas tiesības.