12. Article

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka starptautiskās cilvēka pamattiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli pamattiesību un tiesiskas valsts principu satura un apjoma noteikšanai, ciktāl tas nenoved pie Satversmē nostiprināto pamattiesību aizsardzības apjoma samazināšanas vai šo tiesību ierobežošanas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu, 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 12.1. punktu un 2012. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106 11.2. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 92. panta pirmais un otrais teikums visupirms interpretējami kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu un tās Septītā protokola 2. pantu. Vienlaikus Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka Satversmes 92. pantā ietvertais jēdziens "savas tiesības un likumiskās intereses" ir plašāks nekā Konvencijas 6. panta pirmajā daļā paredzētās tiesības uz taisnīgu tiesu saistībā ar "izvirzītās apsūdzības pamatotību", piemēram, ciktāl tas attiecas uz tādiem tiesību uz taisnīgu tiesu elementiem kā tiesas pieejamība vai tiesības tikt uzklausītam (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā 2001-10-01 5. punktu un 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 10.2. punktu). Savukārt citi tiesību uz taisnīgu tiesu elementi, tajā skaitā Satversmes 92. panta otrajā teikumā paredzētā nevainīguma prezumpcija, pieder pie tādām Satversmes 92. pantā ietvertajām tiesībām, kuras nodrošināmas tikai, izskatot lietas par "izvirzītās apsūdzības pamatotību" (sal. ar Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 10.3. punktu). Tātad, lai noskaidrotu Satversmes 92. pantā ietverto pamattiesību aizsardzības līmeni konkrētajā gadījumā, Satversmes tiesa vispirms izvērtēs, vai apstrīdētais regulējums ir uzskatāms par daļu no tāda procesa, kas ietilpst Konvencijas 6. panta tvērumā.