13. Article

Lietas materiālos pamatots gan viedoklis, ka LAPK normās paredzētie administratīvie pārkāpumi, par kuriem piemēro sodu saskaņā ar apstrīdēto regulējumu, ietilpst Konvencijas 6. panta pirmās un otrās daļas tvērumā (sk. lietas materiālu 7.-8., 137. un 154.-155. lpp.), gan arī viedoklis, ka šādi pārkāpumi Konvencijas tvērumā neietilpst, jo tiem nav krimināltiesiska rakstura (sk. lietas materiālu 46. un 146. lpp.). Konvencijas 6. pantā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu kopumā attiecas tikai uz tādu procesu, kas saistīts ar personai "izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā" (Konvencijas 6. panta pirmā daļa) jeb tās apsūdzēšanu "noziedzīgā nodarījumā" (Konvencijas 6. panta otrā daļa) vai šādas personas "civilo tiesību un pienākumu noteikšanu" (Konvencijas 6. panta pirmā daļa). Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi, ka Konvencijas 6. pantā ietvertie jēdzieni "krimināllieta" un "noziedzīgs nodarījums" ir interpretējami autonomi un šādas interpretācijas rezultāts var atšķirties no šā jēdziena izpratnes Latvijas nacionālajās tiesībās (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106 6.1. punktu un 2012. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106 13. punktu). 13.1. Satversmes tiesa ir norādījusi trīs alternatīvus kritērijus, kurus piemērojot var konstatēt, vai attiecīgā situācija ietilpst Konvencijas 6. pantā lietoto jēdzienu "izvirzītās apsūdzības pamatotība krimināllietā" un "apsūdzība noziedzīgā nodarījumā" tvērumā. Šie kritēriji ir šādi: 1) konkrētā nodarījuma kvalifikācija valsts tiesību aktos, to saistot ar krimināltiesībām; 2) konkrētā nodarījuma raksturs un smagums; 3) attiecīgajai personai par konkrēto nodarījumu potenciāli draudošā soda bardzība. Lai pārkāpumu atzītu par "noziedzīgu nodarījumu" Konvencijas 6. panta izpratnē, pietiek ar to, ka šāds pārkāpums atbilst vismaz vienam no minētajiem kritērijiem (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 10.1. punktu). Šos kritērijus Satversmes tiesa definējusi, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk arī - ECT) judikatūru (sk. ECT 1976. gada 8. jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. the Netherlands" 82. punktu). Lai arī laikā pēc minētā Satversmes tiesas sprieduma Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra attīstījusies, minētie kritēriji pēc būtības palikuši nemainīgi (sk., piemēram, ECT 2009. gada 10. februāra sprieduma lietā "Sergey Zolotukhin v. Russia" 52.-56. punktu). 13.2. Ievērojot minētos kritērijus, Satversmes tiesa izvērtēs, vai soda piemērošana par LAPK 149.8 panta pirmajā līdz divdesmit ceturtajā daļā paredzētajiem administratīvajiem pārkāpumiem ietilpst Konvencijas 6. panta tvērumā. 13.2.1. Apstrīdētais regulējums ir ietverts speciālā likumā - Ceļu satiksmes likumā, savukārt attiecīgais administratīvais sods - Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Tādējādi, raugoties no Latvijas nacionālo tiesību viedokļa, šāds administratīvais sods neietilpst krimināltiesību sfērā. Līdz ar to šāda soda piemērošana neatbilst pirmajam kritērijam. 13.2.2. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru pārkāpuma raksturs var būt izsecināms gan no tiesību normā paredzētā pārkāpuma būtības, gan no tā tiesiskajām sekām. Ja runa ir par pārkāpuma būtību, tad sevišķi svarīgi ir tas, uz kādu personu loku regulējums tiek attiecināts. Fakts, ka regulējums ir vērsts uz sabiedrību kopumā, norāda uz šā regulējuma krimināltiesisko raksturu. Savukārt attiecībā uz pārkāpuma tiesiskajām sekām ir svarīgs regulējuma raksturs un funkcijas, kas sankcijai piemīt tiesību sistēmā kopumā (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 10.1.2. punktu). Attiecībā uz vairākām LAPK normām Satversmes tiesa jau secinājusi, ka tajās paredzētie sodi uzskatāmi par kriminālsodu Konvencijas izpratnē, un īpaši uzsvērusi, ka tiem piemīt gan sodošā, gan preventīvā funkcija, kas atbilst arī kriminālsoda piemērošanas mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija spriedumu lietā Nr. 2001-17-0106 un 2012. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106 16. punktu). Ja attiecīgais sods pēc sava rakstura un būtības atbilst otrajam kritērijam, tā smagumam nav jāsasniedz trešajā kritērijā paredzētais apmērs. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir izveidojusies judikatūra lietās par taisnīga tiesas procesa nodrošināšanu saistībā ar tādiem pārkāpumiem ceļu satiksmē, kuri nav bijuši paredzēti attiecīgo valstu krimināllikumos un par kuriem uzliktais sods nav bijis ievērojams vai būtisks (sk., piemēram, ECT 2010. gada 18. marta spriedumu lietā "Krumpholz v. Austria"). Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka arī nelieli ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumi ir uzskatāmi par noziedzīgu nodarījumu Konvencijas 6. panta izpratnē (sk. ECT 1984. gada 21. februāra sprieduma lietā "Öztürk v. Germany" 46.-54. punktu un 1987. gada 25. augusta sprieduma lietā "Lutz v. Germany" 182. punktu), un secinājusi, ka arī par šādu pārkāpumu nosakāmā soda uzlikšanas procedūra ietilpst Konvencijas 6. panta tvērumā (sk. ECT 2004. gada 19. oktobra lēmumu lietā "Falk v. the Netherlands"). Arī tiesību zinātnē norādīts, ka "administratīvā pārkāpuma lietas pēc savas būtības ir pielīdzināmas krimināllietām" (Litvins G., Aperāne K. Administratīvā pārkāpuma lietvedība ceļu satiksmē. Rīga, 2011, 7. lpp.) un ka "administratīvā pārkāpuma lietas ir uzskatāmas par krimināllietām Konvencijas 6. panta izpratnē, jo saistītas ar krimināltiesiskai sankcijai pielīdzināma soda - naudas soda vai aresta - piemērošanu. Gan naudas sodam, gan arestam piemīt kriminālsfēras sankcijai raksturīgais sodošais raksturs, līdz ar to šīs sankcijas atbilst krimināllietas sankcijai" (Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 144.-145. lpp.). Līdz ar to sods, ko piemēro par LAPK 149.8 panta pirmajā līdz divdesmit ceturtajā daļā paredzētajiem administratīvajiem pārkāpumiem, ir pielīdzināms kriminālsodam Konvencijas izpratnē un no Satversmes 92. panta izriet valsts pienākums noteikt tādu šā soda piemērošanas procedūru, kas atbilst šajā pantā paredzētajam pamattiesību aizsardzības līmenim.