14. Article

Lai izvērtētu apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 92. pantam, ir jānoskaidro, vai un kādas nelabvēlīgas sekas personām tas var radīt. 14.1. Saskaņā ar CSL 43.6 panta trešo, piekto un 5.2 daļu par automātiski fiksētu pārkāpumu bez transportlīdzekļa vadītāja klātbūtnes tiek sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols-lēmums, kas ne vēlāk kā triju darbdienu laikā pēc tā pieņemšanas tiek nosūtīts transportlīdzekļa īpašniekam. Īpašniekam ir pienākums nodot šo protokolu personai, kura pārkāpuma izdarīšanas brīdī vadīja transportlīdzekli. Apstrīdētajā regulējumā expressis verbis nav paredzēts nedz tas, kam un par ko tiek uzlikts sods, nedz arī tas, kam un kādā termiņā tas jāsamaksā. Savukārt LAPK 149.8 pants paredz, ka attiecīgo administratīvo sodu uzliek transportlīdzekļa vadītājam. Atbilstoši CSL 43.6 panta septītajai daļai gadījumā, kad ar protokolu-lēmumu uzliktais naudas sods nav samaksāts LAPK noteiktajā termiņā, transportlīdzekļa īpašniekam rodas nelabvēlīgas sekas. Proti, attiecīgajās valsts informācijas sistēmās tiek izdarīta atzīme par aizliegumu līdz naudas soda samaksai veikt valsts tehnisko apskati transportlīdzeklim, ar kuru izdarīts pārkāpums, un reģistrēt to šajās sistēmās. Savukārt atbilstoši CSL 43.6 panta astotajai daļai gadījumā, kad uzliktais naudas sods nav samaksāts LAPK noteiktajā termiņā, tas (izņemot vienīgi gadījumu, kad pārkāpuma izdarīšanas brīdī transportlīdzeklis nav atradies īpašnieka valdījumā citas personas prettiesisku darbību dēļ) tiek piedzīts no transportlīdzekļa īpašnieka (turpmāk arī - apstrīdētajā regulējumā paredzētās nelabvēlīgās sekas). CSL 20. panta piektā daļa paredz, ka transportlīdzekļa īpašniekam ir pienākums pēc Valsts policijas pieprasījuma sniegt ziņas par personu, kura vadīja vai bija tiesīga lietot transportlīdzekli. Tomēr, kaut arī transportlīdzekļa īpašniekam minētie pienākumi ir uzlikti, atbilstoši apstrīdētajam regulējumam pat tādā gadījumā, kad īpašnieks var ne vien uzrādīt personu, kura attiecīgā pārkāpuma izdarīšanas brīdī vadīja transportlīdzekli, bet arī pierādīt, ka transportlīdzeklis bija nodots tieši šīs personas rīcībā, nav paredzēta kārtība, kādā viņš pats pēc savas iniciatīvas var šo informāciju paziņot valsts institūcijām un prasīt, lai nelabvēlīgās sekas uzreiz iestātos attiecīgajam transportlīdzekļa vadītājam. Valsts policija savā viedoklī norāda, ka tā, lemjot par soda uzlikšanu par automātiski fiksētu pārkāpumu, pēc savas iniciatīvas neveic darbības, lai noskaidrotu konkrētu fizisko personu, kura attiecīgā pārkāpuma izdarīšanas brīdī vadījusi transportlīdzekli, kā arī nelūdz transportlīdzekļa īpašnieku sniegt ziņas par personu, kura šo transportlīdzekli vadīja. Pēc Valsts policijas ieskata, apstrīdētais regulējums tai pēc būtības liedzot šādi rīkoties (sk. lietas materiālu 143. lpp.). 14.2. Ievērojot minēto, apstrīdētajā regulējumā paredzētās Procedūras piemērošanā var veidoties vairākas faktiskās situācijas: 1) administratīvo pārkāpumu izdara transportlīdzekļa vadītājs, kas ir arī tā īpašnieks. Šādā gadījumā vai nu sods, vai arī apstrīdētajā regulējumā paredzētās nelabvēlīgās sekas skar personu, kura ir vainīga pārkāpuma izdarīšanā; 2) administratīvo pārkāpumu izdara transportlīdzekļa vadītājs, kas tiesiski lieto transportlīdzekli, bet nav tā īpašnieks. Transportlīdzekļa īpašnieks protokolu-lēmumu nodod šai personai, un tā labprātīgi, ievērojot LAPK noteikto termiņu, samaksā uzlikto sodu. Šādā gadījumā sods skar personu, kura ir vainīga administratīvajā pārkāpumā. Savukārt apstrīdētajā regulējumā paredzētās nelabvēlīgās sekas nevienu personu neskar; 3) administratīvo pārkāpumu izdara transportlīdzekļa vadītājs, kas tiesiski lieto transportlīdzekli, bet nav tā īpašnieks. Transportlīdzekļa īpašnieks protokolu-lēmumu šai personai nenodod. Šādā gadījumā apstrīdētajā regulējumā paredzētās nelabvēlīgās sekas skar īpašnieku tāpēc, ka viņš nav izpildījis savu pienākumu nodot protokolu-lēmumu personai, kura vadīja transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī; 4) administratīvo pārkāpumu izdara transportlīdzekļa vadītājs, kas tiesiski lieto transportlīdzekli, bet nav tā īpašnieks. Transportlīdzekļa īpašnieks protokolu-lēmumu šai personai nodod, taču tā nesamaksā sodu noteiktajā termiņā. Šādā gadījumā apstrīdētajā regulējumā paredzētās nelabvēlīgās sekas īpašnieku skar tāpēc, ka cita persona nav izpildījusi savu pienākumu samaksāt administratīvo sodu. Tātad pēc būtības nelabvēlīgas sekas skar personu, kura nav vainīga kāda priekšraksta neievērošanā. Vienīgā iespēja, kā īpašnieks var izvairīties no šīm nelabvēlīgajām sekām, ir samaksāt naudas sodu par citas personas izdarītu pārkāpumu; 5) administratīvo pārkāpumu izdara transportlīdzekļa vadītājs, kas nav tā īpašnieks, prettiesiski valdot transportlīdzekli. Atbilstoši CSL 43.6 panta septītajai daļai transportlīdzekļa īpašniekam šādā gadījumā nelabvēlīgas sekas nerodas, jo attiecīgajās valsts informācijas sistēmās atzīmi par aizliegumu līdz naudas soda samaksai veikt valsts tehnisko apskati transportlīdzeklim, ar kuru izdarīts pārkāpums, dzēš, ja tiek konstatēts, ka pārkāpuma izdarīšanas brīdī transportlīdzeklis nav atradies īpašnieka valdījumā citas personas prettiesisku darbību dēļ. Līdz ar to ceturtajā norādītajā situācijā apstrīdētajā regulējumā paredzētās nelabvēlīgās sekas var skart tādu transportlīdzekļa īpašnieku, kurš nav vainojams prettiesiskā rīcībā. Tāpēc Satversmes tiesa vispirms izvērtēs, vai tiesiskais regulējums, kas pieļauj šādu situāciju, atbilst Satversmes 92. panta otrajam teikumam.