15. Article

Tiesībsargs norāda, ka sods ir likumā valsts noteikts ietekmēšanas un piespiedu līdzeklis, ko piemēro personai, kura izdarījusi sodāmu tiesību pārkāpumu. Ja soda izpilde skar personu, kura attiecīgo pārkāpumu nav izdarījusi, tas esot Satversmes 92. panta otrajā teikumā un Konvencijas 6. panta otrajā daļā nostiprinātās nevainīguma prezumpcijas pārkāpums. 15.1. Nevainīguma prezumpcija ir konstitucionāla pamattiesība, kas galvenokārt izpaužas kriminālprocesā. Tās saturs ir atklāts Satversmes tiesas praksē (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 4. punktu). Nevainīguma prezumpcijas būtība ir tāda, ka nodrošināt pietiekamus pierādījumus par personas vainu attiecīgajā nodarījumā ir apsūdzības uzturētāja, nevis apsūdzētā pienākums. Tomēr tas nenozīmē, ka likumā nav pieļaujams ietvert prezumpciju par kādiem faktiskiem apstākļiem, kas savukārt norāda uz kādas personas vai personu grupas vainu vai atbildību (sk. Grabenwarter C. Europäische Menschenrechtskonvention. München: C. H. Beck, 2005, 335. lpp.). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka personas tiesības tikt uzskatītai par nevainīgu un likt apsūdzībai pierādīt pret to vērstos apgalvojumus nav absolūtas. Tā kā fakta legālā prezumpcija darbojas ikvienā tiesību sistēmā, Konvencija to principā neaizliedz - ar nosacījumu, ka Konvencijas dalībvalstis šo prezumpciju piemēro saprātīgi, ņemot vērā tās piemērošanas riskus un saglabājot privātpersonai tiesības uz aizstāvību (sk. ECT 1988. gada 7. oktobra sprieduma lietā "Salabiaku v. France" 28. punktu). Turklāt konkrēti saistībā ar ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka fakta legālā prezumpcija var būt pamatā pat transportlīdzekļa īpašnieka stingrajai atbildībai jeb atbildībai bez vainas (sk. ECT 2004. gada 19. oktobra lēmumu lietā "Falk v. the Netherlands"). Arī Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu nevar uzskatīt par absolūtām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu). Nenoliedzot nevainīguma prezumpcijas sevišķo nozīmi kriminālprocesā, pieņēmums, ka tā ir absolūta, nonāktu pretrunā ar Satversmes vienotības principu un citām personām Satversmē paredzētajām pamattiesībām, kā arī ar citām Satversmes normām (sal. ar Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu). Tāpēc pieteikumā ietvertais apgalvojums, ka Satversmes 92. pants paredz valsts pienākumu katrā gadījumā noskaidrot konkrētu personu, kas izdarījusi LAPK 149.8 panta pirmajā līdz divdesmit ceturtajā pantā paredzētos pārkāpumus, nav pamatots. Satversmes 92. panta otrajā teikumā noteiktā pamattiesība - nevainīguma prezumpcija - nav absolūta un noteiktos gadījumos ļauj likumdevējam paredzēt fakta legālo prezumpciju arī tādās tiesiskajās attiecībās, uz kurām šī pamattiesība attiecas. 15.2. Ņemot vērā minēto, lai izvērtētu, vai Satversmes 92. panta otrais teikums pieļauj atkāpes no prasības, ka personai nav jāpierāda savs nevainīgums, un vai konkrētajos apstākļos ir pieļaujama fakta legālā prezumpcija, kumulatīvi jānoskaidro, vai fakta legālā prezumpcija: 1) ir pienācīgā kārtā noteikta likumā un tiek viennozīmīgi attiecināta uz precīzi definētām, specifiskām situācijām. Proti, jānoskaidro, vai šāda prezumpcija likumā ir paredzēta expressis verbis un vai to ir paredzēts attiecināt uz ierobežotu situāciju loku; 2) ir noteikta leģitīma mērķa sasniegšanai. Proti, jāpārliecinās, vai šāda prezumpcija ir noteikta kādu būtisku valsts, sabiedrības vai privātpersonu interešu aizsargāšanai; 3) tiek līdzsvarota, nodrošinot personai citas tiesību uz taisnīgu tiesu saturā ietilpstošās procesuālās garantijas, turklāt tādas, ko persona var pietiekami viegli īstenot. Proti, ir jānoskaidro, vai personai, attiecībā uz kuru fakta legālā prezumpcija tiek piemērota, vienlaikus tiek nodrošināta iespēja ar tās rīcībā jau esošajiem vai tai vienkāršā veidā iegūstamiem pierādījumiem atspēkot šo prezumpciju un tādējādi tomēr pierādīt savu nevainīgumu (sal. ar ECT 1988. gada 7. oktobra sprieduma lietā "Salabiaku v. France" 26.-30. punktu un 2004. gada 30. marta sprieduma lietā "Radio France and Others v. France" 24. punktu). Līdz ar to izvērtējams, vai apstrīdētais regulējums skar nevainīguma prezumpciju un atbilst visiem minētajiem kritērijiem. 15.3. Lietas materiālos atrodami atšķirīgi viedokļi par to, kāda veida atbildība paredzēta transportlīdzekļa īpašniekam, uz kāda juridiskā pamata iestājas apstrīdētajā regulējumā paredzētās nelabvēlīgās sekas un vai apstrīdētais regulējums paredz fakta legālo prezumpciju. Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētajā regulējumā transportlīdzekļa īpašnieka vaina attiecīgo Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzēto pārkāpumu izdarīšanā tiek prezumēta, nenoskaidrojot, vai tas vienlaikus ir arī transportlīdzekļa vadītājs, kurš faktiski izdarījis pārkāpumu. Taču transportlīdzekļa īpašnieks var būt arī juridiskā persona, bet juridiskā persona kā juridiska fikcija nevar vadīt transportlīdzekli. Augstākās tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka administratīvā pārkāpuma protokols-lēmums ir administratīvais akts, kas tiek izdots attiecībā uz individuāli noteiktu fizisko personu - konkrēto transportlīdzekļa vadītāju, kas ir zināms transportlīdzekļa īpašniekam (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 26. janvāra lēmuma lietā Nr. SKA-107 11. punktu). Savukārt, pēc Iekšlietu ministrijas ieskata, transportlīdzekļa īpašnieka atbildība izriet no Civillikuma 2347. panta otrās daļas un ir saistīta ar viņa kā rūpīga un gādīga saimnieka pienākumu zināt, kas attiecīgajā gadījumā bijis transportlīdzekļa vadītājs. Tomēr šis Civillikuma pants paredz īpašnieka civiltiesisko, nevis administratīvo atbildību. CSL 20. panta otrajā un trešajā daļā noteikts, ka transportlīdzekļa īpašnieks nedrīkst dot atļauju vadīt transportlīdzekli personai, kura ir alkoholisko dzērienu vai apreibinošu vielu ietekmē vai kurai nav atbilstošas kategorijas transportlīdzekļa vadītāja apliecības. Savukārt minētās normas piektā daļa paredz, ka transportlīdzekļa īpašniekam ir pienākums pēc Valsts policijas pieprasījuma sniegt ziņas par personu, kura vadīja vai bija tiesīga lietot transportlīdzekli. Taču ne CSL 20. pants, ne citas CSL normas, ne arī citi normatīvie akti neparedz nedz administratīvā soda uzlikšanu transportlīdzekļa īpašniekam, nedz arī prezumpciju, ka transportlīdzekļa īpašnieks bijis tā vadītājs automātiski fiksēta pārkāpuma izdarīšanas brīdī. CSL 43.6 panta astotajā daļā ir paredzēts, ka tad, ja transportlīdzekļa vadītājam uzliktais naudas sods nav samaksāts norādītajā termiņā, tas piedzenams no transportlīdzekļa īpašnieka. Tādējādi šī tiesību norma paredz transportlīdzekļa īpašniekam atbildību par vadītājam uzliktā naudas soda samaksas termiņa neievērošanu. Tomēr šo normu nevar uzskatīt par tādu, kas paredzētu transportlīdzekļa īpašnieka atbildību par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, kuri izdarīti ar tam piederošu transportlīdzekli. Līdz ar to normatīvajos aktos nav paredzēta transportlīdzekļa īpašnieka vaina vai atbildība par administratīvajiem pārkāpumiem, kurus cita persona izdarījusi ar tā īpašumā esošu transportlīdzekli. 15.4. Tiesībsargs uzskata, ka LAPK 272. pantā ir noteikts vispārējs valsts pienākums veikt izmeklēšanu vainīgās personas noskaidrošanai, tātad arī pienākums noskaidrot konkrētu personu, kura izdarījusi LAPK 149.8 pantā paredzēto pārkāpumu. Pretrunā ar šo pienākumu esot apstrīdētais regulējums, kas pārkāpuma automātiskas fiksēšanas gadījumā neparedz konkrētas personas noskaidrošanu. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka Saeimai ir rīcības brīvība izvēlēties, kurā no vairākiem likumiem tā iekļauj attiecīgu regulējumu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 17. punktu). Tāpēc pats par sevi fakts, ka likumdevējs CSL speciālajās tiesību normās ir paredzējis transportlīdzekļa īpašniekam pienākumus, piemēram, pienākumu zināt, kuras personas valdījumā atrodas vai ir atradies transportlīdzeklis konkrētā laika posmā, vai pienākumu nodot protokolu-lēmumu personai, kura konkrētajā brīdī ir vadījusi transportlīdzekli, nenonāk pretrunā ar Satversmes 92. pantu. Transportlīdzeklis ir uzskatāms par paaugstinātas bīstamības avotu, un tā īpašniekam valsts var noteikt sevišķus pienākumus un paredzēt sodu par šo pienākumu nepildīšanu. Šādu pienākumu nastas samērīgums no konstitucionāli tiesiskā viedokļa būtu izvērtējams galvenokārt Satversmes 105. panta kontekstā. Tomēr izskatāmajā lietā apstrīdētā regulējuma konstitucionalitāte šādā aspektā netiek apšaubīta. Pretrunā ar Satversmes 92. pantu nav arī fakts, ka Ceļu satiksmes likumā ietvertas speciālas tiesību normas, kurās atbildība un soda uzlikšana par administratīvajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē ir regulēta citādi nekā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ietvertajās vispārējās tiesību normās. LAPK normas ir ietvertas likumā, un tām ir tāds pats juridiskais spēks kā CSL normām. Vienāda juridiskā spēka tiesību normu savstarpējās atbilstības izvērtēšana nav Satversmes tiesas kompetencē. Turklāt LAPK 9. panta trešajā daļā ir tieši paredzēts, ka paaugstinātas bīstamības avota - tātad arī mehanizēta transportlīdzekļa - īpašnieka administratīvās atbildības īpatnības var noteikt citos likumos. Tas, kāda skaidrības pakāpe tiesību normai jāsasniedz gadījumā, kad personai tiek piemērots sods, kas pielīdzināms kriminālsodam, izvērtējams, galvenokārt ņemot vērā Satversmes 92. panta otrajā teikumā paredzētās specifiskās prasības. 15.5. Kā norādīts šā sprieduma 11. punktā, no Satversmes 92. panta otrā teikuma vārdiem "saskaņā ar likumu" izriet princips nullum crimen, nulla poena sine lege (personu var atzīt par vainīgu un sodu var piemērot tikai par tādu personas rīcību, kas saskaņā ar likumu ir atzīta par sodāmu). Turklāt Satversmes 92. panta normas šajā aspektā interpretējamas kopsakarā ar Satversmes 90. pantu. Satversme paredz personas subjektīvās publiskās tiesības tikt informētai par tās tiesībām un arī pienākumiem. Likumdevēja pieņemtajai normai jābūt formulētai tā, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu šo normu saprast un regulēt savu rīcību (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu un 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 7.2. punktu). 15.6. Ja Ceļu satiksmes likumā būtu paredzēta transportlīdzekļa īpašnieka atbildība par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, tad Satversmes 92. pants kopsakarā ar 90. pantu prasītu, lai šāds pienākums un atbildība Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Ceļu satiksmes likumā būtu noteikta atbilstoši principam nullum crimen, nulla poena sine lege. Jāatzīmē, ka CSL 43.6 panta otrā daļa 2005. gada 26. maija likuma redakcijā paredzēja, ka administratīvo sodu par automātiski fiksētu pārkāpumu piemēro transportlīdzekļa īpašniekam, izņemot gadījumu, kad pārkāpuma izdarīšanas brīdī transportlīdzeklis nav atradies īpašnieka valdījumā citas personas prettiesisku darbību dēļ. Tādējādi iepriekš spēkā bijušais regulējums paredzēja transportlīdzekļa īpašnieka atbildību par pārkāpumiem, kas izdarīti ar viņam piederošu transportlīdzekli. Apstrīdētais regulējums ir paredzēts sodīšanai par LAPK 149.8 pantā norādītajiem pārkāpumiem. Savukārt LAPK 149.8 panta pirmā līdz divdesmit ceturtā daļa paredz, ka attiecīgo administratīvo sodu uzliek transportlīdzekļa vadītājam. Apstrīdētā regulējuma mērķis ir izveidot procesu soda piemērošanai gadījumos, kad pārkāpums fiksēts specifiskā veidā. Apstrīdētais regulējums paredz transportlīdzekļa īpašniekam pienākumu saņemto lēmumu nodot konkrētajam transportlīdzekļa vadītājam. Tomēr nedz LAPK, nedz arī CSL normas neparedz sodu par šā pienākuma neizpildi. Eiropas Komisijas vadībā veiktajā pētījumā par kopējo transporta attīstības politiku, uz kuru atsaukusies Satiksmes ministrija, norādīts, ka "braukšanas ātruma kontrole ar tehniskiem līdzekļiem ir jāattīsta tālāk un jāveicina tās plašāka izmantošana. Lai uzlabotu šīs automātiskās kontroles darbības un izmaksu efektivitāti, dažās valstīs ir nepieciešams izdarīt attiecīgas izmaiņas tiesību aktos, lai par ātruma pārkāpumiem atbildību varētu noteikt transportlīdzekļa īpašniekam" (sk. CORDIS. Managing Speeds of Traffic on European Roads, http://cordis.europa.eu/transport/src/masterrep.htm#3.7, aplūkots 2013. gada 6. martā). Proti, šajā pētījumā ir rekomendēts pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas expressis verbis paredzētu īpašnieka atbildību par pārkāpumiem, kuri izdarīti ar viņam piederošo transportlīdzekli. Pretēji Satiksmes ministrijas apgalvotajam Latvija šim ieteikumam nav sekojusi, jo atbildība par attiecīgajiem pārkāpumiem paredzēta nevis transportlīdzekļa īpašniekam, bet gan tā vadītājam. Tā kā nedz apstrīdētais regulējums vai citas CSL normas, nedz LAPK 149.8 pants, nedz arī citi tiesību akti neparedz, ka par šajā LAPK pantā minētā pārkāpuma izdarīšanu pie atbildības būtu saucams transportlīdzekļa īpašnieks, tāds pieņēmums, ka transportlīdzekļa īpašnieks ir atbildīgs par minētajā normā paredzēto pārkāpumu, visupirms nonāktu pretrunā ar principu nullum crimen, nulla poena sine lege. Tātad apstrīdētajā regulējumā paredzētās nelabvēlīgās sekas transportlīdzekļa īpašniekam, ja viņš nav vadījis transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī, iestājas sakarā ar citas personas izdarītu administratīvo pārkāpumu. 15.7. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savulaik, izskatot lietu par transportlīdzekļa īpašnieka atbildību Austrijā tādā situācijā, ja ar tam piederošu transportlīdzekli izdarīts ceļu satiksmes noteikumu pārkāpums, bet īpašnieks atsakās uzrādīt transportlīdzekļa vadītāju, konstatēja, ka Austrijas tiesību aktos nebija ietverta prezumpcija, ka transportlīdzekļa īpašnieks uzskatāms par personu, kas šo transportlīdzekli vadījusi pārkāpuma izdarīšanas brīdī, ja vien viņš nepierāda pretējo. Tāpat Austrijas tiesību aktos nebija paredzēta īpašnieka atbildība par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, kas izdarīti ar viņam piederošu transportlīdzekli. Ņemot vērā šos apstākļus, Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka Austrijas valsts institūcijas, šādu prezumpciju tomēr piemērojot, ir pārlikušas pierādīšanas pienākumu no apsūdzības uz privātpersonu. Šādas situācijas pieļaujamību no nevainīguma prezumpcijas viedokļa Eiropas Cilvēktiesību tiesa izvērtēja kopsakarā ar personai pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Konstatējot, ka konkrētajā gadījumā nav bijuši nodrošināti tādi tiesību aizsardzības līdzekļi, kas personai ļautu pierādīt tās nevainīgumu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka, piemērojot minēto prezumpciju iepriekš norādītajos apstākļos, ne vien pierādīšanas pienākums, bet arī atbildība par pārkāpuma izmeklēšanas procesu ir pārlikta uz privātpersonas pleciem, un atzina, ka tādējādi ir noticis Konvencijas 6. panta pirmās un otrās daļas pārkāpums (sk. ECT 2010. gada 18. marta sprieduma lietā "Krumpholz v. Austria" 40. un 41. punktu). Arī izskatāmajā lietā apstrīdētais regulējums pēc būtības paredz nevis fakta legālo prezumpciju (pieņēmumu, ka īpašnieks vadījis transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī), bet gan pārliek pienākumus (identificēt vainīgo personu un panākt, ka tā samaksā sodu) no valsts institūcijām uz privātpersonu - transportlīdzekļa īpašnieku. Šādā gadījumā izvērtējama nevis apstrīdētā regulējuma atbilstība nevainīguma prezumpcijai, bet gan tas, vai apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā paredzētajām procesuālajām garantijām, proti, tiesībām tikt uzklausītam un tiesībām uz pieeju tiesai.