17. Article

Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē arī to, ka personai ir tiesības uz pieeju tiesai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 8. punktu). Turklāt Satversmes 90. pants kopsakarā ar 92. panta pirmo teikumu noteic, ka likumdevēja pieņemtajām procesuālajām tiesību normām, kas regulē pieeju tiesai, ir jābūt pietiekami skaidrām un nepārprotamām (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 7.3. punktu). Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētajā regulējumā paredzētās nelabvēlīgās sekas rodas transportlīdzekļa īpašniekam, taču viņam neesot pieejami tiesību aizsardzības līdzekļi, ar kuriem šādas sekas varētu novērst. Savukārt Saeima un vairākas pieaicinātās personas uzskata, ka administratīvo procesu iestādē un tiesā transportlīdzekļa īpašniekam pietiekamā apmērā nodrošina iespēja apstrīdēt un pārsūdzēt paziņojumu par nesamaksāto naudas sodu, kā arī netipisko gadījumu regulējums CSL 43.6 panta septītajā un astotajā daļā. Kā secināts šā sprieduma 16.1. punktā, apstrīdētajā regulējumā nav paredzēta kārtība, kādā transportlīdzekļa īpašnieks varētu informēt valsts varas institūcijas, ka viņš nav vadījis transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī, un norādīt personu, kura to ir darījusi. CSL 43.6 panta ceturtā daļa 2005. gada 26. maija likuma redakcijā paredzēja: "Ja transportlīdzekļa īpašnieks (valdītājs, turētājs) apstrīd vai pārsūdz pieņemto lēmumu un, izskatot iesniegumu vai sūdzību, ir noskaidrots transportlīdzekļa vadītājs, sodu par izdarīto pārkāpumu piemēro transportlīdzekļa vadītājam." Šī norma ar spēkā esošo regulējumu tika aizstāta pēc Satiksmes ministrijas parlamentārā sekretāra priekšlikuma likumprojekta "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā" trešajā lasījumā 2005. gada 15. decembrī (sk. Latvijas Republikas 8. Saeimas likumprojektu Nr. 1356, http://helios-web.saeima.lv/saeima8/mek_reg.fre, aplūkots 2013. gada 6. martā). Spēkā esošajā CSL 43.6 panta piektajā daļā noteikts, ka protokolu-lēmumu var apstrīdēt un pārsūdzēt transportlīdzekļa vadītājs, kurš pārkāpuma fiksēšanas brīdī vadīja transportlīdzekli. Savukārt transportlīdzekļa īpašniekam, kurš nav izdarījis pārkāpumu, bet kuram naudas soda samaksas termiņa neievērošanas gadījumā iestājas nelabvēlīgas sekas, šādu tiesību nav. Saskaņā ar LAPK 279. panta pirmo daļu persona, kura saukta pie administratīvās atbildības, kā arī cietušais administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu var apstrīdēt augstākā iestādē. Ja augstākas iestādes nav, lēmumu var pārsūdzēt tiesā. Savukārt saskaņā ar LAPK 288. pantu augstākas iestādes pieņemtu lēmumu persona, kura saukta pie administratīvās atbildības, kā arī cietušais var pārsūdzēt tiesā pēc deklarētās dzīvesvietas, juridiskā persona - pēc tās juridiskās adreses Latvijā. Tādējādi personai, kura saukta pie atbildības par LAPK 149.8 panta pirmajā līdz divdesmit ceturtajā daļā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu, proti, transportlīdzekļa vadītājam, ir tiesības vērsties tiesā. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments savā praksē ir atzinis, ka transportlīdzekļa īpašnieks (kas nav pārkāpumu izdarījušais transportlīdzekļa vadītājs) nav persona, par kuru pieņemts lēmums administratīvā pārkāpuma lietā, tādēļ šai personai nav tiesību pārsūdzēt lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. SKA-102 11. punktu). Tāds secinājums tiek pamatots ar apsvērumu, ka transportlīdzekļa īpašnieka tiesības vai tiesiskās intereses ar lēmumu, kas pieņemts par transportlīdzekļa vadītāja administratīvo sodīšanu, netiek skartas (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 24. oktobra lēmuma lietā Nr. SKA-569 9.2. punktu). Vienlaikus administratīvo tiesu praksē ir nostiprināta atziņa, ka transportlīdzekļa īpašnieks (kas nav transportlīdzekļa vadītājs, kurš izdarījis attiecīgo administratīvo pārkāpumu) var pārsūdzēt tiesā paziņojumu par nesamaksāto naudas sodu kā administratīvo aktu. Proti, no CSL 43.6 panta 5.2 daļas un astotās daļas tiek izsecināts: ja transportlīdzekļa īpašnieks nav tā pati persona, kas attiecīgajā brīdī bijusi šā transportlīdzekļa vadītājs, tad paziņojums par nesamaksāto naudas sodu, kas pēc būtības ir lēmuma par administratīvo pārkāpumu izpildes procesā pieņemts dokuments, tiešā veidā rada tiesiskas sekas trešajai personai - transportlīdzekļa īpašniekam. Šajā gadījumā paziņojums par nesamaksāto naudas sodu ir uzskatāms par administratīvo aktu un transportlīdzekļa īpašnieks to var pārsūdzēt tiesā (sal. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 26. janvāra lēmuma lietā Nr. SKA-107 8. un 9. punktu). Tātad transportlīdzekļa īpašnieks var pārsūdzēt tiesā tikai paziņojumu par nesamaksāto naudas sodu. Tas nozīmē, ka viņam vispirms ir jāsagaida apstrīdētajā regulējumā paredzēto nelabvēlīgo seku iestāšanās. Tādējādi īpašniekam nav iespējams apstrīdēt uzlikto sodu un norādīt uz pārkāpuma apstākļiem vai patieso pārkāpuma izdarītāju pat tad, ja viņam ir pamatota pārliecība, ka pārkāpumu izdarījusī persona sodu nesamaksās (piemēram, šī persona mirusi, atzīta par rīcībnespējīgu vai izbraukusi no valsts) vai ka samaksātā naudas soda atgūšana no šīs personas nebūs iespējama (piemēram, persona atzīta par maksātnespējīgu). Turklāt tad, ja šāds paziņojums tiek apstrīdēts, administratīvajai tiesai jāpārliecinās vienīgi par to, vai pastāv apstrīdētajā regulējumā paredzētie apstākļi, proti, vai sods nav samaksāts, taču tiesa nevērtē soda uzlikšanas pamatotību. Līdz ar to šādā gadījumā transportlīdzekļa īpašnieka tiesības uz pieeju tiesai ir ierobežotas.