18. Article

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz brīvu pieeju tiesai var ierobežot tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos. Ja šāds ierobežojums tomēr ir noteikts, tad jāizvērtē, vai tas izdarīts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai ierobežojums ir samērīgs ar šo mērķi (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2. punktu, 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 12. punktu un 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 9. punktu). Līdz ar to izvērtējams, vai minētie Satversmes 92. panta pirmajā teikumā paredzēto pamattiesību ierobežojumi atbilst attiecīgajiem kritērijiem. 18.1. Apstrīdētais regulējums ir pieņemts un izsludināts Satversmē un Saeimas kārtības rullī paredzētajā kārtībā. Līdz ar to no apstrīdētā regulējuma izrietošie pamattiesību ierobežojumi ir noteikti ar likumu. 18.2. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojumam ir jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 13. punktu). Nosakot tiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12. punktu). Saeima atbildes rakstā šādu mērķi nav norādījusi. Tomēr no Saeimas atbildes raksta un papildus sniegtās informācijas izriet, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir saistīts ar transportlīdzekļa kā paaugstinātas bīstamības avota iespēju nodarīt kaitējumu personām. Satversmes tiesa secinājusi, ka valstij ir pienākums sargāt personas dzīvību ne vien no valsts pašas darbībām, bet arī no citu personu darbībām. Turklāt minētais valsts pienākums ietver ne vien uz cilvēku dzīvības aizsardzību vērstu normu izdošanu, bet arī efektīvas šo normu izpildes uzraudzības sistēmas izveidošanu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-12-03 14.2. punktu). Viens no CSL mērķiem, kas norādīts šā likuma 2. panta 1. punktā, ir noteikt ceļu satiksmes norises un ceļu satiksmes drošības organizatoriskos un tiesiskos pamatus Latvijā, lai aizsargātu cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām piederošo mantu. Saskaņā ar ceļu satiksmes jomā veiktajiem pētījumiem ātruma pārsniegšana, kas ir lielākā ceļu satiksmes drošības problēma gan Latvijā, gan visā Eiropā, ievērojami palielina ne vien negadījumu risku, bet arī varbūtību, ka negadījums būs smags vai pat ar letālām sekām (sk. http://ec.europa.eu/ transport/road_safety/topics/behaviour/speeding/index_lv.htm un http:// www.etsc.eu/documents/05.05%20-%20Press%20release_PIN%20Flash% 2016.pdf, aplūkoti 2013. gada 6. martā). Tātad pasākumi, kurus valsts veic, lai novērstu ātruma ierobežojuma pārkāpumus, ir vērsti uz citu cilvēku tiesību - tiesību uz dzīvību un tiesību uz veselību, kā arī īpašuma tiesību - aizsardzību. Kā norāda Iekšlietu ministrija, transportlīdzekļa vadītāja meklēšana pēc pārkāpuma automātiskas fiksēšanas prasītu no valsts nesamērīgi lielus resursus un personām būtu visai plašas iespējas izvairīties no administratīvās atbildības par izdarītajiem pārkāpumiem. Tas savukārt radītu nesodāmības sajūtu un varētu novest pie sabiedriskās kārtības nopietnas traucēšanas (sk. lietas materiālu 149. lpp.). Attiecībā uz ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka šajā jomā Konvencijas dalībvalstis savos tiesību aktos var paredzēt ne vien fakta legālo prezumpciju, bet pat transportlīdzekļa īpašnieka stingro atbildību. Šāda rīcība ir attaisnojama, lai paaugstinātu ceļu satiksmes drošības līmeni, lai automātiski fiksētie ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumi nepaliktu nesodīti un lai pārkāpumu izmeklēšana un sodīšana par tiem neradītu pārmērīgu slogu valsts iestādēm (sk. ECT 2004. gada 19. oktobra lēmumu lietā "Falk v. Netherlands"). Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā noteiktajiem tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumiem ir leģitīms mērķis - citu personu tiesību aizsardzība. 18.3. Lai noskaidrotu, vai ir ievērots samērīguma princips, jāizvērtē: 1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai; 3) vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 12. punktu). 18.3.1. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto tiesisko regulējumu šis mērķis tiek sasniegts. Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētais regulējums leģitīmo mērķi sasniedz gadījumos, kad automātiski fiksētā pārkāpumā vainīgā persona - transportlīdzekļa īpašnieks, ja viņš pats vadījis transportlīdzekli, vai transportlīdzekļa vadītājs, kurš nav tā īpašnieks, - samaksā uzlikto sodu. Savukārt attiecībā uz gadījumiem, kad transportlīdzekļa īpašnieks nav automātiski fiksētā pārkāpumā vainīgā persona, taču ir spiests samaksāt sodu transportlīdzekļa vadītāja vietā, lietas dalībnieku viedokļi atšķiras. Var piekrist G. Litvina viedoklim: ja vainīgā persona netiek noskaidrota un tās uzvedība netiek koriģēta ar atbilstošu un samērīgu sodu, šī persona netiek motivēta atturēties no jaunu pārkāpumu izdarīšanas (sk. lietas materiālu 158. lpp.). Līdz ar to viens no administratīvās sodīšanas mērķiem - speciālā pārkāpumu prevencija - netiek sasniegts. Tomēr šajos gadījumos tiek sasniegts cits administratīvā soda mērķis - vispārējā pārkāpumu prevencija. Proti, pārkāpumu automātiska fiksēšana palielina veiktās kontroles apjomu un līdz ar to iespējamību, ka pārkāpumam sekos sods. Tas attur citas personas no pārkāpumu izdarīšanas. Līdz ar to apstrīdētais regulējums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. 18.3.2. Apstrīdētajās normās noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties konkrētās pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 13.2. punktu). Lietas materiālos ir informācija par iespējamiem alternatīviem leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļiem. Pirmkārt, Tiesībsargs ir norādījis uz ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu automātiskās fiksēšanas regulējumu Lietuvas Republikā. Šajā valstī izmantotās iekārtas fiksē ne vien transportlīdzekli, ar kuru izdarīts pārkāpums, bet arī tā vadītāju. Policija transportlīdzekļa īpašniekam nosūta paziņojumu par pārkāpuma faktu. Minētajā paziņojumā tiek norādīts laiks, kad īpašniekam jāierodas policijā, lai izskatītu jautājumu par soda uzlikšanu. Policijas darbiniekiem ir jānoskaidro, vai īpašnieks un vadītājs, kuru fiksējusi automātiskās kontroles iekārta, ir viena un tā pati persona (sk. lietas materiālu 9. lpp.). Otrkārt, G. Litvins norāda uz Igaunijas Republikā spēkā esošo regulējumu. Šajā valstī īpašniekam tiek nosūtīts paziņojums par to, ka ar viņa transportlīdzekli pārkāpti ceļu satiksmes noteikumi. Pēc paziņojuma saņemšanas īpašniekam ir tiesības vērsties policijā un sniegt informāciju par patieso transportlīdzekļa vadītāju (sk. lietas materiālu 159. lpp.). Tādējādi automātiski fiksētais pārkāpums ir pamats lietvedības uzsākšanai. Treškārt, lietas materiālos atrodama informācija, ka regulējums, kas paredz meklēt pārkāpumu izdarījušo transportlīdzekļa vadītāju, ir spēkā Vācijā un Zviedrijā, bet Nīderlandē, Francijā, Itālijā un Beļģijā darbojas apstrīdētajam regulējumam līdzīgs tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram konkrētais pārkāpējs pēc vispārējā principa netiek meklēts (sk. lietas materiālu 20. lpp.). Tomēr šādos gadījumos transportlīdzekļa īpašniekam ir pieejami atbilstoši tiesību aizsardzības līdzekļi un ir paredzēta kārtība, kādā viņš pēc savas iniciatīvas var norādīt personu, kura vadījusi transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī. Taču, risinot atsevišķus jautājumus Latvijas tiesību sistēmā, citu valstu tiesiskais regulējums nevar tikt piemērots tieši, izņemot likumā norādītos gadījumus. Salīdzinošo tiesību analīzē vienmēr jāņem vērā atšķirīgais tiesiskais, sociālais, politiskais, vēsturiskais un sistēmiskais konteksts (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu un 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 17. punktu). Salīdzinošo tiesību metode nevar tikt pilnībā izslēgta, tomēr līdzīgām tiesību normām vai tiesību institūtiem dažādās valstīs var būt ļoti atšķirīgs saturs (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 13.3.3. punktu). Tāpēc konkrētajā gadījumā šāda regulējuma spēkā esamība citās valstīs nav pietiekams pamats, lai secinātu, ka Latvijas apstākļos pastāv kāds alternatīvs leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis. Turklāt minēto citās valstīs pieņemto regulējumu ieviešanas gadījumā būtu jārēķinās ar papildu darba apjomu valsts institūcijām, un līdz ar to nav iespējams apgalvot, ka šādi regulējumi sasniegtu leģitīmo mērķi tieši tādā pašā kvalitātē. Līdz ar to lietā nav pamatots, ka pastāvētu alternatīvi līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā kvalitātē. 18.3.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās intereses un jānoteic, kurām no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte. 18.3.3.1. Ciktāl Satversmes 92. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums attiecas uz transportlīdzekļa vadītāju un izpaužas tādējādi, ka viņš netiek uzklausīts pirms soda uzlikšanas, ir jāņem vērā, ka apstrīdētais regulējums nosaka procedūru, kādā piemērojams administratīvais sods par administratīvu pārkāpumu ar visai vienkāršu saturu. Tā konstatēšanai nav nepieciešama sarežģītu apstākļu noskaidrošana. Ja pārkāpums tiek fiksēts automātiski, ir jārēķinās ar iespēju, ka konkrētā ierīce nav bijusi pienācīgā tehniskā kārtībā, taču nevar rasties bažas, ka šī ierīce pieļāvusi subjektīvu attieksmi pret pārkāpumu izdarījušo personu. Turklāt, kā secināts šā sprieduma 17. punktā, transportlīdzekļa vadītājam, lai arī pēc soda uzlikšanas, tomēr ir iespēja izteikt savu viedokli, apstrīdot un pārsūdzot protokolu-lēmumu, un iestāde vai tiesa, ja nepieciešams, var grozīt uzliktā soda apmēru vai pavisam atbrīvot personu no soda. Valsts policija ir sniegusi informāciju, ka laika posmā no 2012. gada l. janvāra līdz 2012. gada 30. septembrim tā pieņēmusi 269 743 protokolus-lēmumus par automātiski fiksētiem administratīvajiem pārkāpumiem. No šiem lēmumiem apstrīdēti 5 778 lēmumi (sk. lietas materiālu 143. lpp.). Šie dati norāda, ka lietās par automātiski fiksētiem pārkāpumiem ceļu satiksmē strīdi rodas samērā reti - aptuveni divos procentos gadījumu. Labums, ko sabiedrība gūst no iespējas efektīvi disciplinēt transportlīdzekļu vadītājus, izpaužas personu dzīvības un veselības aizsardzībā, kā arī sabiedriskās kārtības nodrošināšanā. Savukārt labums, ko sabiedrība gūst no procesa vienkāršošanas, neuzliekot valsts institūcijām pienākumu pēc savas iniciatīvas noskaidrot, kura persona vadījusi transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī, izpaužas gan procesa raitumā un efektivitātē, gan arī tā izmaksu samazinājumā un līdz ar to valsts budžeta līdzekļu ietaupījumā. Tāpat tiek panākta visu šajā procesā iesaistīto personu laika ekonomija, jo laiku ietaupa arī persona, kurai uzlikts sods un kura nenoliedz savu vainu. Šī persona nav spiesta tērēt laiku, ierodoties iestādē vai sniedzot paskaidrojumus rakstveidā. Tātad apstrīdētais regulējums, ciktāl tas attiecas uz gadījumiem, kad Satversmes 92. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums rodas transportlīdzekļa vadītājam un izpaužas tādējādi, ka persona pirms soda uzlikšanas netiek uzklausīta, ir samērīgs. Līdz ar to šajā daļā apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 92. pantam. 18.3.3.2. Ciktāl apstrīdētais regulējums attiecas uz gadījumiem, kad Satversmes 92. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums rodas transportlīdzekļa īpašniekam, kurš nav pārkāpumu izdarījušais transportlīdzekļa vadītājs, un vadītājs attiecīgo sodu nesamaksā, personai noteiktais pamattiesību ierobežojums ir būtiskāks. Proti, transportlīdzekļa īpašnieks var pārsūdzēt tiesā tikai paziņojumu par nesamaksāto naudas sodu. Savukārt administratīvajai tiesai jāpārliecinās vienīgi par to, vai pastāv apstrīdētajā regulējumā paredzētie apstākļi, proti, vai sods nav samaksāts, taču šajā administratīvā procesa stadijā tiesai nav jāizvērtē soda uzlikšanas pamatotība (sk. šā sprieduma 17. punktu). Līdz ar to var veidoties tāda situācija, ka valsts savu pienākumu - ar valsts rīcībā esošajiem izmeklēšanas un piespiedu līdzekļiem noskaidrot pārkāpēju un piespiest to samaksāt sodu - pēc būtības pārliek uz privātpersonas pleciem, prasot, lai privātpersona samaksā sodu faktiskā pārkāpēja vietā un pēc tam ar tās rīcībā esošajiem līdzekļiem pati risina tiesiskās attiecības ar pārkāpēju. Nenoliedzot to, ka īpašnieks ar civiltiesiskiem līdzekļiem var mēģināt panākt, lai pārkāpējs būtu spiests izjust nelabvēlīgās sekas, tomēr jāņem vērā, ka šādā gadījumā nepieciešams, lai īpašnieks vispirms samaksā attiecīgo sodu. Pretējā gadījumā īpašniekam iestātos nelabvēlīgas sekas, kas tam liegtu, piemēram, savlaicīgi veikt transportlīdzekļa tehnisko apskati un tādējādi arī izmantot šo transportlīdzekli ceļu satiksmē. No minētā izriet, ka transportlīdzekļa īpašnieks, kas nav bijis transportlīdzekļa vadītājs automātiski fiksētā pārkāpuma izdarīšanas brīdī, pirms nelabvēlīgo seku iestāšanās netiek uzklausīts un viņam nav tiesību apstrīdēt protokolu-lēmumu. Turklāt normatīvajos aktos nav paredzēta kārtība, kādā viņš varētu savlaicīgi uzrādīt valsts institūcijām transportlīdzekļa vadītāju, ja viņam tas ir zināms. Proti, īpašniekam vispār nav procesuālu iespēju savlaicīgi uzrādīt vainīgo personu un tādējādi novērst sev nelabvēlīgas sekas. Šādā gadījumā tiesības uz taisnīgu tiesu personai tiek atņemtas pēc būtības. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumi nevar būt tādi, kas pēc būtības liedz īstenot šīs tiesības. Tiesības vērsties tiesā var ierobežot tikai tiktāl, ciktāl tās netiek atņemtas pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 13. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa konkrēti attiecībā uz ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem ir atzinusi: ja personai netiek nodrošināti pietiekami tiesību aizsardzības līdzekļi, turklāt uz to tiek pārlikts pierādīšanas pienākums un atbildība par procesu, tas ir atzīstams par tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu (sk. ECT 2010. gada 18. marta sprieduma lietā "Krumpholz v. Austria", 41. punktu). Labums, ko sabiedrība gūst no iespējas efektīvi disciplinēt transportlīdzekļu vadītājus, pārkāpumus fiksējot automātiski, un kas izpaužas personu dzīvības un veselības aizsardzībā, kā arī sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, var tikt nodrošināts gan gadījumā, ja transportlīdzekļa īpašniekam pēc protokola-lēmuma saņemšanas ir iespēja norādīt valsts institūcijai transportlīdzekļa vadītāju, kurš izdarījis pārkāpumu, gan arī tādā gadījumā, ja šādas iespējas nav. Taču tāda situācija, ka pārkāpumā patiesi vainīgā persona nelabvēlīgās sekas var arī neizjust, ja transportlīdzekļa īpašnieks attiecīgo sodu samaksā un nevērš piedziņu pret transportlīdzekļa vadītāju, minēto labumu nevis palielina, bet samazina. Labums, ko sabiedrība gūst, uzliekot īpašniekam pienākumu nodrošināt naudas soda samaksu par pārkāpumu, kuru viņš pats nav izdarījis, izpaužas valsts iestādē notiekošā procesa vienkāršošanā, tā izmaksu samazināšanā un valsts budžeta papildināšanā, iekasējot administratīvo sodu. Taču šis labums neatsver to, ka attiecīgajai personai tiesības uz taisnīgu tiesu ir atņemtas pēc būtības. Tādējādi apstrīdētais regulējums, ciktāl tas neparedz transportlīdzekļa īpašniekam tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt protokolu-lēmumu gadījumā, kad automātiski fiksētu pārkāpumu izdarījis šā transportlīdzekļa vadītājs, kura valdījumā transportlīdzeklis atradies uz tiesiska pamata, neatbilst samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 92. pantam.