4. Article

Pieaicinātā persona - Iekšlietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. pantam. Iekšlietu ministrija uzsver, ka CSL 43.6 panta trešajā daļā minētā protokola-lēmuma adresāts ir transportlīdzekļa vadītājs, nevis īpašnieks. Ņemot vērā to, ka transportlīdzekļa vadītājs pārkāpuma automātiskas fiksēšanas gadījumā Valsts policijai nav zināms, protokols-lēmums tiekot nosūtīts transportlīdzekļa īpašniekam. Ja transportlīdzekļa īpašnieks nav vadījis transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī, viņam saskaņā ar CSL 43. panta 5.2 daļu esot pienākums saņemto protokolu-lēmumu nodot attiecīgajam transportlīdzekļa vadītājam. Tādējādi nevarot apgalvot, ka transportlīdzekļa īpašnieks, ja viņš nav vadījis transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī, tiek sodīts par šādu pārkāpumu vai tiek tajā vainots. Nelabvēlīgas sekas - pienākums maksāt naudas sodu - transportlīdzekļa īpašniekam iestājoties tikai tādā gadījumā, ja transportlīdzekļa vadītājs nav samaksājis viņam uzlikto administratīvo sodu LAPK noteiktajā termiņā. Pēc Iekšlietu ministrijas ieskata, šādā gadījumā transportlīdzekļa īpašnieka atbildība izriet no Civillikuma 2347. panta otrās daļas, jo transportlīdzekļa īpašniekam kā rūpīgam un gādīgam saimniekam jāzina, kas attiecīgajā gadījumā bijis transportlīdzekļa vadītājs. Transportlīdzekļa īpašniekam administratīvais sods esot jāsamaksā tikai tad, ja tas rīkojas bezatbildīgi un nezina, kas izmanto viņa transportlīdzekli. Taču šādā gadījumā transportlīdzekļa īpašnieks iegūstot tiesības prasīt no transportlīdzekļa vadītāja naudas summu samaksātā naudas soda apmērā atbilstoši Civillikuma normām. Attiecībā uz transportlīdzekļa īpašniekam pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem Iekšlietu ministrija norāda, ka transportlīdzekļa īpašnieks ir tiesīgs pārsūdzēt paziņojumu par nesamaksātā naudas soda piedziņu, kas tiek izdots gadījumos, kad uzliktais naudas sods nav samaksāts LAPK noteiktajā termiņā.