8. Article

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Gatis Litvins - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. pantam. Izņēmums no vispārējā valsts pienākuma administratīvo pārkāpumu jomā noskaidrot pārkāpuma izdarītāju esot noteikts Ceļu satiksmes likumā, kurā ietvertās tiesību normas esot speciālās tiesību normas iepretim Administratīvā procesa likumā un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ietvertajām vispārīgajām tiesību normām. Speciālajās tiesību normās esot pieļaujamas atkāpes no vispārīgajiem administratīvo pārkāpumu lietvedības noteikumiem. Tomēr šādām atkāpēm esot zināmas robežas. Speciālais regulējums varot mainīt vispārīgā regulējuma procesuālos noteikumus, piemēram, termiņus, lietu piekritību un strīdu risināšanas pakļautību, tomēr tam vajagot atbilst administratīvo pārkāpumu procesa pamatprincipiem. G. Litvins norāda, ka administratīvo pārkāpumu procesā valstij ir tiesības paredzēt tiesiskas sekas privātpersonai, kuras darbība vai bezdarbība apdraud valsts un sabiedrības intereses. Tomēr saskaņā ar apstrīdētajām normām atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanas tiesiskās sekas iestājoties nevis transportlīdzekļa vadītājam, bet gan tā transportlīdzekļa īpašniekam, ar kuru pārkāpums izdarīts. Tādējādi transportlīdzekļa īpašniekam nelabvēlīgas sekas rodoties nevis par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu, bet gan par to, ka viņš uzticējis savu īpašumu citai personai. Tomēr transportlīdzeklis esot brīvas ekonomiskās apgrozības priekšmets un tāpēc nevarot prezumēt, ka fiziskajai personai piederošu transportlīdzekli vienmēr vada pati šī persona. Kāda fakta legālā prezumpcija izpaužoties tādējādi, ka tiesību normā tiek nostiprināts pieņēmums par konkrētu faktu un šis fakts valstij nav jāpierāda. Tomēr fakta legālā prezumpcija neesot absolūta. Tās nostiprināšanā tiesību normās un piemērošanā vajagot ievērot samērīguma principu un nevainīguma prezumpciju, kā arī paredzēt efektīvas iespējas fakta legālo prezumpciju atspēkot. Fakta legālā prezumpcija nedrīkstot pārtapt vainas prezumpcijā. Ja privātpersona apšauba likumā prezumētu faktu, tai vajagot būt iespējai paust pamatotas šaubas par šādas prezumpcijas atbilstību īstenībai un pierādīt pretējo. Turklāt, lai fakta legālo prezumpciju vispār varētu piemērot, valstij vispirms esot jāpierāda privātpersonas prima facie saistība ar pārkāpumu. G. Litvins neuzskata, ka apstrīdētajās normās ietvertais regulējums efektīvi palīdzētu sasniegt administratīvā soda uzlikšanas mērķus un nodrošināt soda neizbēgamību. Ja vainīgā persona netiek noskaidrota un tās uzvedība netiek koriģēta ar atbilstošu un samērīgu sodu, tad varbūtība, ka šī konkrētā persona neizdarīs jaunus pārkāpumus, esot visai niecīga. Tāpēc sodam vajagot būt personiskam. Sodiem vai citām nelabvēlīgām tiesiskām sekām neesot nozīmes, ja tie nav vērsti uz to, lai ietekmētu likuma pārkāpējus un tādējādi ilgtermiņā uzlabotu ceļu satiksmes drošību. Ietekmējot pārkāpuma izdarītāju pastarpināti - ar transportlīdzekļa turētāja vai īpašnieka starpniecību civiltiesiskā kārtā, soda mērķis netiekot sasniegts. G. Litvins atzīst, ka transportlīdzekļa īpašnieks nevar aizbildināties ar to, ka nezina, kam konkrēti uzticējis savu transportlīdzekli, un norāda, ka, paredzot paaugstinātas bīstamības avota turētājam vai īpašniekam pienākumu līdzdarboties administratīvo pārkāpumu izmeklēšanā un valstij izmantojot tādus tehniskos līdzekļus, kuri nodrošina maksimāli plašu informāciju par pārkāpumu, būtu iespējams efektīvi un viegli noskaidrot pārkāpēja personību un pierādīt viņa vainu. Nelabvēlīgas tiesiskās sekas transportlīdzekļa īpašniekam būtu paredzamas tad, ja viņš atsakās sniegt valsts iestādēm informāciju par transportlīdzekļa vadītāju. Tādējādi pastāvot citas, alternatīvas iespējas nodrošināt valsts pārvaldes efektivitāti un vienlaikus ierobežot privātpersonas pārspīlētu pastāvēšanu uz savām tiesībām, nepamatoti apstrīdot un pārsūdzot valsts iestāžu lēmumus. Secinājumu daļa