10. Article

Lai pamattiesību ierobežojums būtu attaisnojams, tam jākalpo noteiktam leģitīmam mērķim. Pamatojums Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežošanai ir nosakāms likumā atbilstoši šā panta trešajam teikumam. Proti, šo tiesību ierobežojumi var tikt paredzēti likumā noteiktos gadījumos un kārtībā, turklāt tiem ir jākalpo noteiktam leģitīmam mērķim - citu konstitucionāli aizsargājamu interešu nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 13.2. punktu). Pieteikuma iesniedzēja sniegtais pamatojums attiecībā uz pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi ir pretrunīgs. No vienas puses, konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka pamattiesību ierobežojumam neesot leģitīma mērķa un apstrīdētās normas teritorijas plānojumā ietvertas vienīgi nolūkā panākt, lai pēc iespējas ilgāk netiktu pieņemts lēmums par būvatļaujas izsniegšanu lielfermas būvniecībai, bet, no otras puses, tiek norādīts, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot vides aizsardzības prasību izpildes nodrošināšana. Aizputes dome norāda, ka apstrīdētajās normās prasība izstrādāt detālplānojumu esot noteikta teritorijas ilgtspējīgas attīstības interesēs. Lielferma esot atzīstama par objektu, kam piemīt gan kompleksas apbūves raksturs, gan arī nelabvēlīga ietekme uz vidi, tādēļ pirms lielfermas būvniecības vai rekonstrukcijas esot nepieciešams izstrādāt detālplānojumu. Teritorijas attīstības plānošanas likuma 28. panta pirmā daļa paredz, ka detālplānojumā atbilstoši mēroga noteiktībai konkretizē teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā noteiktajā funkcionālajā zonējumā paredzētos teritorijas izmantošanas veidus un aprobežojumus, nosakot prasības katras zemes vienības teritorijas izmantošanai un apbūvei. Savukārt šā panta trešā daļa noteic, ka detālplānojumu izstrādā pirms jaunas būvniecības uzsākšanas vai zemes vienību sadalīšanas, ja tas rada nepieciešamību pēc kompleksiem risinājumiem un ja normatīvajos aktos nav noteikts citādi. Satversmes tiesa jau vairākkārt atzinusi: noteiktos gadījumos ar to, ka ir izstrādāts un pieņemts teritorijas plānojums, vien nepietiek, lai persona tai piederošā nekustamajā īpašumā varētu īstenot konkrētu saimniecisku darbību, piemēram, uzsākt jaunu būvniecību, kā arī sadalīt vai apvienot nekustamos īpašumus. Šādā gadījumā atbilstoši likumam un spēkā esošajiem Ministru kabineta noteikumiem vietējai pašvaldībai ir pienākums noteikt konkrētu teritoriju, kurai izstrādājams detālplānojums. Ja kādai teritorijai saskaņā ar normatīvo aktu prasībām ir nepieciešams izstrādāt detālplānojumu, tad tās plānošanas process līdz ar teritorijas plānojuma pieņemšanu vēl nav noslēdzies. Šādos gadījumos saimniecisko darbību, tostarp arī būvniecības ieceres īstenošanas, obligāts priekšnoteikums ir spēkā esošs detālplānojums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 28. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-16-03 5. punktu un 2008. gada 11. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-24-03 8.2. punktu). Leģitīmais pamattiesību ierobežošanas mērķis šajā gadījumā izriet no likumā "Par pašvaldībām" ietvertajām pašvaldības autonomajām funkcijām un Teritorijas attīstības plānošanas likuma. Par šādu leģitīmo mērķi ir atzīstams vietējās pašvaldības pienākums savai administratīvajai teritorijai izstrādāt tādu teritorijas plānojumu, kas teritorijas ilgtspējības interesēs citastarp paredz arī konkrēta nekustamā īpašuma atļautās izmantošanas priekšnoteikumus. No lietas materiāliem redzams, ka Pieteikuma iesniedzējs iecerējis īstenot kompleksu teritorijas apbūvi līdz šim neapbūvētā teritorijā. Proti, lielfermā "Apriķi Breeding" papildus jau esošajām ražošanas ēkām plānots uzbūvēt vēl 15 kūtis, savukārt lielfermā "Apriķi Bacon" - vēl deviņas kūtis. Katru lielfermu plānots paplašināt par aptuveni 10 hektāriem. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka minētais atbilstot Aizputes novada teritorijas plānojumā lietotajam terminam "lielferma" (sk. lietas materiālu 110. un 112. lpp.). Satversmes tiesa ir atzinusi: ja iecerētajai būvniecībai piemīt tādas apbūves raksturs, kas prasa kompleksu transporta infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves risinājumu, tad pirms šādas būvniecības īstenošanas ir izstrādājams detālplānojums (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 11. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-24-03 10. punktu). Arī ar Ministru kabineta 2009. gada 15. jūlija rīkojumu Nr. 474 apstiprinātajā Telpiskās plānošanas sistēmas attīstības koncepcijā (turpmāk - Telpiskās plānošanas sistēmas attīstības koncepcija) norādīts, ka lauku teritorijās detālplānojums būtu izstrādājams kompleksai teritorijas apbūvei, respektīvi, apbūvei ar vairākiem izmantošanas mērķiem, kompleksu inženierapgādes un transporta infrastruktūras risinājumu. Tāpat detālplānojums izstrādājams pirms tādu objektu būvniecības, kuriem, veicot sākotnējo ietekmes uz vidi novērtējumu, paredzamā ietekme ir konstatēta un nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums (sk. Telpiskās plānošanas sistēmas attīstības koncepcijas 55. un 56. lpp.). Arī VARAM norāda, ka uz šādu kompleksu teritorijas apbūvi attiecināms teritorijas plānojuma izstrādāšanas brīdī spēkā bijušo Noteikumu Nr. 1148 57.2. apakšpunkts: detālplānojumu nepieciešams izstrādāt, ja plānotā zemes vienību sadalīšana vai apbūve rada nepieciešamību pēc kompleksiem transporta infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves risinājumiem. Arī spēkā esošo Noteikumu Nr. 711 35.2. apakšpunktā noteikts, ka lauku teritorijā detālplānojumu izstrādā gan teritorijas plānojumā paredzētajos gadījumos, gan tad, ja plānotā zemes vienību sadalīšana vai apbūve rada nepieciešamību pēc kompleksiem transporta infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves risinājumiem (sk. lietas materiālu 162. lpp.). Tādējādi prasība izstrādāt detālplānojumu nodrošina to, ka konkrētas teritorijas izmantošanas noteikšanā publiskās intereses tiek saskaņotas ar atsevišķu nekustamo īpašumu īpašnieku privāttiesiskajām interesēm. Detālplānojuma izstrādes teritorijā esošo un tai piegulošo nekustamo īpašumu īpašnieku, kā arī ieinteresētās sabiedrības līdzdarbība detālplānojuma izstrādāšanā un alternatīvu teritorijas attīstības risinājumu izvērtēšanā veido plānojuma īstenošanas procesa leģitimitātes pamatu. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst leģitīmajam mērķim - citu personu tiesību aizsardzībai.