11. Article

Lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, kuru valsts, nosakot šo ierobežojumu, vēlējusies sasniegt, nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp personas pamattiesību ierobežojumu un sabiedrības interesēm. Proti, ir jāizvērtē, vai likumdevēja pieņemtajās tiesību normās ietvertais ierobežojums atbilst samērīguma principam: pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 16. punktu). 11.1. Izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts. Teritorijas plānojuma, tostarp detālplānojuma, izstrādāšana nav formāla procedūra. Tā ir reglamentēta, lai varētu identificēt un izsvērt dažādas intereses un noteikt, kurām no tām plānojumā dodama prioritāte. Šajā procesā ir jāpanāk visu iesaistīto pušu interešu līdzsvarošana un pēc iespējas plašākas sabiedrības interešu nodrošināšana (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr.2003-16-05 secinājumu daļas 5.1. punktu un 2008. gada 11. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-24-03 8. punktu). Satversmes tiesa secina, ka arī izskatāmajā lietā pastāv acīmredzama cēloņsakarība starp apstrīdētajām normām un šo normu leģitīmo mērķi. No vienas puses, detālplānojuma galvenais uzdevums ir pamatot konkrētas teritorijas arhitektoniski telpiskās attīstības nosacījumus, kas pakļauti konkrētai teritorijas izmantošanas funkcijai, un nodrošināt plānojamās teritorijas iekļaušanos esošajā vidē (sk. Telpiskās plānošanas sistēmas attīstības koncepcijas 29. lpp.). Līdz ar to detālplānojums ir viens no teritorijas ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanas līdzekļiem. No otras puses, detālplānojuma sabiedriskās apspriešanas mērķis ir gādāt par to, lai pati ieinteresētā sabiedrība, kurai vislabāk zināmi vietējie apstākļi, palīdz vietējai pašvaldībai rast tādu risinājumu, kas vislabāk atbilstu teritorijas ilgtspējīgas attīstības interesēm un taisnīgi līdzsvarotu nekustamā īpašnieka un sabiedrības intereses (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 28. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-16-03 6. punktu). Aizputes dome, pieņemot apstrīdētās normas, ir izvēlējusies piemērotu līdzekli, lai līdzsvarotu dažādu personu - Pieteikuma iesniedzēja, Zemesgabaliem piegulošo nekustamo īpašumu īpašnieku un ieinteresētās sabiedrības - intereses. Līdz ar to apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. 11.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv nekādi citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa jau daudzkārt uzsvērusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 14.2. punktu). Pieteikuma iesniedzējs nav norādījis, ka pastāvētu kaut vai viens iedarbīgs alternatīvs līdzeklis, ar kuru apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt tikpat efektīvi. Lietā nav arī citu materiālu, kas norādītu uz alternatīvu risinājumu, ar kuru leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Apstrīdētās normas gan ieinteresētajai sabiedrībai, gan vietējai pašvaldībai, gan arī konkrētu nekustamo īpašumu īpašniekiem nodrošina iespējas lemt par apdzīvotās vietas ilgtspējīgas attīstības un plānošanas jautājumiem. Arī valsts institūcijas, kuras atbilstoši Noteikumu Nr. 711 102.4. apakšpunktam norādītas detālplānojuma izstrādes darba uzdevumā, ar izvirzīto nosacījumu, sniegto atzinumu vai saskaņojumu starpniecību tiek iesaistītas minēto jautājumu risināšanā. Telpiskās plānošanas sistēmas attīstības koncepcijā norādīts, ka publiskās ārtelpas izveide ir teritorijas plānojuma īstenošanas svarīga sastāvdaļa un detālplānojums ir tā galvenais instruments. Detālplānojumā ir jāpamato konkrētas teritorijas arhitektoniski telpiskās attīstības nosacījumi, kas nodrošina plānojamās teritorijas iekļaušanos jau esošajā vidē (sk. Telpiskās plānošanas sistēmas attīstības koncepcijas 27. un 29. lpp.). Vienlaikus tiesiskais regulējums nodrošina teritorijas plānošanas procesā iesaistīto personu tiesisko aizsardzību gadījumos, kad vietējā pašvaldība saistībā ar detālplānojuma izstrādāšanu ir nepamatoti pieņēmusi personai nelabvēlīgu lēmumu. Piemēram, gadījumos, kad personai nepamatoti tiek atteikta kāda lēmuma pieņemšana vai dokumenta izsniegšana, jo pirms būvniecības ieceres īstenošanas ir jāizstrādā detālplānojums, šai personai ir tiesības atteikumu apstrīdēt administratīvā procesa kārtībā. Arī gadījumā, kad detālplānojuma izstrādes darba uzdevumā ietverti kādi nepamatoti nosacījumi, šo nosacījumu adresāts ir tiesīgs tos apstrīdēt administratīvā procesa kārtībā (sk. VARAM viedokli lietas materiālu 164. - 165. lpp.). Tādējādi pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir teritorijas ilgtspējīgas attīstības nodrošināšana un citu personu - detālplānojuma izstrādes teritorijai piegulošo nekustamo īpašumu īpašnieku un ieinteresētās sabiedrības - interešu aizsardzība. Līdz ar to apstrīdētās normas ir nepieciešamas leģitīmā mērķa sasniegšanai. 11.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Proti, Satversmes tiesai jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurām interesēm piešķirama prioritāte. Konstitucionālajā sūdzībā nav ietverts juridiskais pamatojums tam, kādēļ Pieteikuma iesniedzēja īpašuma tiesību ierobežojums būtu uzskatāms par neatbilstošu leģitīmajam mērķim. Pieteikuma iesniedzējs norāda vienīgi to, ka viņa tiesības esot ierobežotas nesamērīgi, jo Aizputes dome, izstrādājot un pieņemot teritorijas plānojumu, pārkāpusi pēctecības, vienlīdzīgu iespēju un savstarpējās saskaņotības principus. Turklāt Aizputes dome neesot ievērojusi arī Spriedumu lietā Nr. 2008-05-03, jo tikai pēc zinātniski pamatotas izpētes vietējā pašvaldība varot apgalvot, ka teritorijas plānojumā ietveramās tiesību normas ierobežo privātpersonas tiesības pēc iespējas mazākā mērā. Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. pantā ir norādīti atsevišķi teritorijas plānošanas principi, kas jāievēro, izstrādājot attīstības plānošanas dokumentus. Šie principi ir jāņem vērā, lai taisnīgi līdzsvarotu dažādu personu intereses, gan sekmējot teritorijas ekonomisko attīstību, gan nodrošinot vides aizsardzības prasību ievērošanu. Tādējādi teritorijas plānošanas jomā pamattiesību ierobežojuma atbilstība samērīguma principam izvērtējama, ņemot vērā to, vai ir ievēroti teritorijas plānošanas principi. Ievērojot gan konstitucionālajā sūdzībā, gan atbildes rakstā ietvertos argumentus, konkrētajā lietā ir vērtējama apstrīdēto normu atbilstība konstitucionālajā sūdzībā minētajiem teritorijas plānošanas principiem. 11.3.1. Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. panta 2. punkts paredz, ka teritorijas attīstības plānošanā ņem vērā pēctecības principu, kas prasa, lai jauni teritorijas attīstības plānošanas dokumenti tiktu izstrādāti, izvērtējot spēkā esošos attīstības plānošanas dokumentus un to īstenošanas praksi. Ievērojot minēto principu, vietējai pašvaldībai ir pienākums pēc teritorijas plānojumā akceptētās attīstības vīzijas īstenošanai noteiktā laika posma beigām izstrādāt jaunu attīstības vīziju un nostiprināt to jaunajā teritorijas plānojumā (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 23.1. punktu). Tas nozīmē, ka spēkā esošo teritorijas plānojumu var grozīt tad, ja mainījies tā pamatojums (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 7. punktu). Satversmes tiesa attiecībā uz pēctecības principu teritorijas plānošanas jomā atzinusi, ka, mainoties spēkā esošajam plānojuma pamatojumam, teritorijas plānojums grozāms, saglabājot tās teritorijas plānojuma daļas, kuru pamatojums nav mainījies. Pēctecības princips ļauj atcelt pašvaldības teritorijas plānojumu tikai tādā gadījumā, kad to aizstāj jauns teritorijas plānojums. Nevar pastāvēt tāda situācija, ka nekustamā īpašuma izmantošanu neregulē nekāds teritorijas plānojums (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 14.1. punktu). Līdz ar to pēctecības principa mērķis teritorijas plānošanas jomā ir sekmēt tiesisko noteiktību un, cik vien tas iespējams, nepieļaut tādus gadījumus, kad atsevišķai teritorijai nebūtu noteikts tās izmantošanas veids. Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētās normas nevis regulē teritorijas atļautās vai plānotās izmantošanas veida noteikšanu vai grozīšanu, bet gan paredz attiecīgo darbību veikšanas priekšnoteikumus. Pieteikuma iesniedzējam piederošo Zemesgabalu izmantošanas veids teritorijas plānojumā ir noteikts - lauku teritorija, un šis jautājums Satversmes tiesā nav apstrīdēts. Turklāt no Aizputes domes sniegtās informācijas izriet, ka pirms Saistošo noteikumu Nr. 7 pieņemšanas Zemesgabaliem vispār nebija noteikts izmantošanas veids. Proti, Lažas pagasta padome, izpildot Spriedumu lietā Nr. 2008-05-03, 2009. gada 21. janvārī pieņēma saistošos noteikumus Nr. 6 "Grozījumi Lažas pagasta padomes 2007. gada 26. septembra saistošajos noteikumos Nr. 6 "Liepājas rajona Lažas pagasta teritorijas plānojums 2007. - 2019. gadam"", ar kuriem attiecībā uz Zemesgabaliem tika atcelta Lažas pagasta teritorijas plānojumā noteiktā plānotās un atļautās izmantošanas kārtība. Laikā, kad sākās Aizputes novada teritorijas plānojuma 2012. - 2023. gadam īstenošana, attiecībā uz Zemesgabaliem vēl nebija spēkā esošu plānotās un atļautās izmantošanas noteikumu (sk. lietas materiālu 123. lpp.). Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka apstrīdētās normas skartu Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. panta 2. punktā ietverto pēctecības principu. 11.3.2. Vienlīdzīgu iespēju princips, pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, tiekot pārkāpts tādējādi, ka Saistošie noteikumi Nr. 7 pirms citu lielfermām līdzīgu objektu, piemēram, biogāzes ražotņu vai koģenerācijas staciju, būvniecības neparedzot pienākumu izstrādāt detālplānojumu. Savukārt Aizputes dome norāda, ka Saistošie noteikumi Nr. 7 vispār nepieļaujot tādu objektu kā, piemēram, biogāzes ražotne būvniecību lauku teritorijā. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja arguments par vienlīdzīgu iespēju principa pārkāpumu neesot pamatots. Vienlīdzīgu iespēju princips ir definēts Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. panta 3. punktā, kas noteic, ka nozaru un teritoriālās, kā arī privātpersonu un sabiedrības intereses tiek vērtētas kopsakarībā ar mērķi veicināt attiecīgās teritorijas ilgtspējīgu attīstību. Satversmes tiesa norāda, ka pienākums izstrādāt detālplānojumu visupirms izriet no likuma un spēkā esošajiem Ministru kabineta noteikumiem. Tā Noteikumu Nr. 711 35.2. apakšpunkts paredz, ka lauku teritorijā detālplānojumu izstrādā, ja plānotā zemes vienību sadalīšana vai apbūve rada nepieciešamību pēc kompleksiem transporta infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves risinājumiem. Ja īstenojas likumā vai Ministru kabineta noteikumos paredzētais, tad neatkarīgi no tā, vai šis regulējums ir vai nav pārņemts pašvaldības teritorijas plānojumā, personai rodas pienākums pirms attiecīgās darbības veikšanas izstrādāt detālplānojumu. Piemēram, ja tiek plānota Pieteikuma iesniedzēja minētā biogāzes ražotnes vai koģenerācijas stacijas būvniecība un līdz ar to rodas nepieciešamība pēc kompleksiem transporta infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves risinājumiem, detālplānojuma izstrādāšanas nepieciešamība nepastarpināti izriet no Noteikumu Nr. 711 35.2. apakšpunkta, pat ja teritorijas plānojumā tas expressis verbis nav noregulēts. Arī Noteikumu Nr. 711 35.1. apakšpunkts, ievērojot teritorijas plānošanas principus, piešķir vietējai pašvaldībai plašu rīcības brīvību teritorijas plānojumā paredzēt gadījumus, kad nepieciešama detālplānojuma izstrāde (sk. VARAM viedokli lietas materiālu 162. - 164. lpp.). Tā Saistošajos noteikumos Nr. 7 pienākums izstrādāt detālplānojumu ir paredzēts, piemēram, pirms vēja elektrostaciju ierīkošanas, degvielas vai gāzes uzpildes staciju būvniecības, auto tirdzniecības vai tehniskās apkopes objektu izveidošanas, parku ierīkošanas, dažādu būvju un objektu ierīkošanas teritorijās, kuras atzītas par Eiropas Savienībā vai Latvijā īpaši aizsargājamiem biotopiem (sk. Saistošo noteikumu Nr. 7 344., 393.18., 434.37.2., 434.37.3., 467. un 511. punktu). Turklāt Saistošo noteikumu Nr. 7 572.4. apakšpunkts paredz, ka detālplānojumu izstrādā objektiem, kas var nelabvēlīgi ietekmēt vidi. Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka apstrīdētās normas pārkāptu Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. panta 3. punktā ietverto vienlīdzīgu iespēju principu. 11.3.3. Savstarpējās saskaņotības principa pārkāpums, pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, izpaužoties tādējādi, ka apstrīdētās normas esot pretrunā ar Spriedumā lietā Nr. 2008-05-03 nolemto. Saskaņā ar Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. panta 8. punktu savstarpējās saskaņotības princips nozīmē to, ka teritorijas attīstības plānošanas dokumenti tiek izstrādāti, tos savstarpēji saskaņojot un izvērtējot citos teritorijas attīstības plānošanas dokumentos noteikto. Satversmes tiesa Spriedumā lietā Nr. 2008-05-03 par neatbilstošiem Satversmes 105. pantam atzina divus Lažas pagasta padomes 2007. gada 26. septembra saistošo noteikumu Nr. 6 "Liepājas rajona Lažas pagasta teritorijas plānojums 2007. - 2019. gadam" teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu punktus. Šie punkti noteica, pirmkārt, aizliegumu būvēt jaunas un/vai paplašināt esošās lopkopības fermas (apbūves noteikumu 3.10.6. punkta piektā daļa) un, otrkārt, maksimāli pieļaujamo cūku dzīvmasu uz vienu apbūves gabala platības hektāru (apbūves noteikumu 3.2.8. punkta piektās daļas "d" apakšpunkts). Spriedumā lietā Nr. 2008-05-03 Satversmes tiesa secināja, ka Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis, tāpat attiecīgie Lažas pagasta teritorijas plānojuma 2007. - 2019. gadam teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu punkti ir piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai, taču Lažas pagasta padome nav vērtējusi, vai nepastāv tāds līdzeklis, kas Pieteikuma iesniedzēja tiesības ierobežotu mazāk. Līdz ar to Lažas pagasta padome nebija izvēlējusies pēc iespējas saudzējošāku līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 secinājumu daļu). Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka uz izskatāmo lietu var attiecināt Spriedumā lietā Nr. 2008-05-03 izdarītos secinājumus. Proti, Aizputes dome tikai pēc zinātniski pamatotas izpētes varētu apgalvot, ka nav tādu līdzekļu, kas privātpersonas tiesības ierobežotu pēc iespējas mazāk. Satversmes tiesa atzīst, ka Pieteikuma iesniedzēja norādītie argumenti nav attiecināmi uz izskatāmo lietu, jo apstrīdētās normas ir atšķirīgas un tajās noteiktie pamattiesību ierobežojumi nav salīdzināmi ar tiem, kas tika vērtēti Spriedumā lietā Nr. 2008-05-03. Lietā Nr. 2008-05-03 apstrīdētās normas noteica kvantitatīvu ierobežojumu cūku dzīvmasas izvietojumam uz vienu apbūves gabala platības hektāru, kā arī imperatīvu aizliegumu būvēt jebkādas jaunas vai paplašināt esošās fermas. Savukārt izskatāmajā lietā apstrīdētās normas saskaņā ar likumā, kā arī Ministru kabineta noteikumos ietverto regulējumu nosaka lielfermu būvniecības vai rekonstrukcijas ieceres īstenošanas priekšnoteikumu - detālplānojuma izstrādāšanu. Apstrīdētās normas nedz aizliedz jaunu lielfermu būvniecību vai esošo lielfermu rekonstrukciju, nedz arī nosaka jebkādus kvantitatīvus ierobežojumus mājlopu izvietošanai konkrētā teritorijas vienībā. Līdz ar to apstrīdētās normas neskar Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. panta 8. punktā ietverto savstarpējās saskaņotības principu.