3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Aizputes dome - atbildes rakstā un papildu paskaidrojumos norāda, ka konstitucionālā sūdzība neesot pamatota un apstrīdētās normas atbilstot Satversmes 105. pantam. Saistošajos noteikumos Nr. 7 ietvertā lielfermas definīcija saturiski saskanot ar likuma "Par piesārņojumu" 1. pielikuma sestās daļas 6. punktu, kurā norādītas piesārņojošās darbības, kuru veikšanai nepieciešama A kategorijas atļauja. Termins "lielferma" esot identisks likumā lietotajam jēdzienam "ferma intensīvai cūku un mājputnu audzēšanai". Zemesgabali atrodoties teritorijā, kuras atļautā izmantošana ir lauku teritorija, nevis ražošanas un tehniskās apbūves teritorija. Līdz ar to Saistošo noteikumu Nr. 7 407.16.3. apakšpunkts nevarot aizskart Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības. Neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēja arguments, ka apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežojot tā pamattiesības. Teritorijas plānošana esot cieši saistīta ar vides jautājumiem, jo teritorijas plānojuma īstenošana ietekmējot dabas, antropogēno un sociālo faktoru kopumu. Aizputes dome piekrīt, ka ne katra būvniecības iecere uzskatāma par vides tiesību jautājumu, tomēr izšķirošais faktors esot tas, cik būtiska ir būvniecības ietekme, un to šajā gadījumā apliecinot izsniegtās A un B kategorijas piesārņojošu darbību veikšanas atļaujas. Pamatojoties uz Noteikumu Nr. 1148 57.1. apakšpunktu, detālplānojums izstrādājams vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā norādītajām teritorijām. Pēc Aizputes domes ieskata, detālplānojums esot būtiski nepieciešams funkcionāls vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma īstenošanas līdzeklis. Turklāt detālplānojums esot viens no galvenajiem instrumentiem, kuri nodrošina sabiedrības un valsts interešu saskaņošanu ar Pieteikuma iesniedzēja interesēm. Tādēļ neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēja arguments, ka Noteikumi Nr. 1148 neparedzot pašvaldībai tiesības savā teritorijas plānojumā noteikt teritorijas, kurām izstrādājams detālplānojums. Apstrīdētās normas esot pieņemtas, ievērojot gan pašvaldībai deleģēto kompetenci, gan arī teritorijas plānošanas jomu regulējošās normas. Šo normu tiesiskumu esot atzinusi arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (turpmāk arī - VARAM). Negatīvu ietekmi uz vidi atstājot nevis pati ferma vai būve, bet gan tās darbības rezultātā radītie atkritumi un citas vielas. Pieteikuma iesniedzēja plānotā lielfermu paplašināšana atstāšot ietekmi uz sabiedrības interesēm kopumā, proti, kūtsmēsli tiekot izvesti pa pašvaldības autoceļiem, šķērsojot ciemus un apdzīvotas vietas. Prasība izstrādāt detālplānojumu lielfermu būvniecībai esot izvirzīta ar mērķi plānošanas un projektēšanas stadijā vispusīgi izvērtēt iespējamās problēmas un rast tām kompleksus risinājumus. Tas savukārt uzliekot pašvaldībai par pienākumu ņemt vērā labākos pieejamos tehniskos paņēmienus līdz ar visefektīvākajām, progresīvākajām tehnoloģijām un ekspluatācijas metodēm. Pēc Aizputes domes ieskata, nedz likums "Par piesārņojumu", nedz arī Būvniecības likums šos jautājumus pilnībā neatrisinot, tāpēc minētos mērķus visefektīvāk iespējams sasniegt ar detālplānojuma palīdzību. Ministru kabineta 2012. gada 16. oktobra noteikumu Nr. 711 "Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem" (turpmāk - Noteikumi Nr. 711) 38. un 109. punkts paredzot, ka persona ir tiesīga vienlaicīgi izstrādāt teritorijas attīstības plānošanas dokumentus - detālplānojumu, skiču projektu un ietekmes uz vidi novērtējumu. Līdz ar to neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēja arguments par to, ka detālplānojuma izstrādāšana nesamērīgi ilgi kavēšot būvniecību. Aizputes dome uzskata, ka tās rīcība ir samērīga, proti, labums, ko gūst sabiedrība, esot lielāks par personas tiesībām radīto ierobežojumu. Apstrīdētās normas neaizliedzot lielfermu būvniecību vai rekonstrukciju, bet nosakot šo darbību īstenošanas priekšnoteikumu, lai līdzsvarotu sabiedrības un Pieteikuma iesniedzēja tiesības.