5. Article

Satversmes tiesā 2013. gada 6. martā tika saņemts Pieteikuma iesniedzēja iesniegums, kurā lūgts izbeigt tiesvedību lietā. Iesniegumā vispārīgi norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējs un Aizputes dome esot konceptuāli vienojušies par turpmāko sadarbību. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 1. punkts paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu pēc pieteikuma iesniedzēja rakstveida lūguma. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas punkti piešķir Satversmes tiesai tiesības izbeigt tiesvedību lietā, bet ne pienākumu to darīt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03 11. punktu). Lemjot par iespēju izbeigt tiesvedību, Satversmes tiesa citastarp ņem vērā arī pieteikuma iesniedzēja lūgumā ietverto pamatojumu. Satversmes tiesas process notiek publiski tiesiskās interesēs. Lietas dalībnieku vienošanās, ja nav citu svarīgu apstākļu, pašas par sevi nevar kalpot par Satversmes tiesā ierosinātās tiesvedības izbeigšanas pamatu. Apsverot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesas uzdevums ir atbilstoši tās kompetencei nodrošināt tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiktu novērsts regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām (aktiem), kā arī dot savu vērtējumu konstitucionāli nozīmīgos jautājumos. Strīds par zemāka juridiskā spēka normas (akta) atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām tiek atrisināts gan tad, ja apstrīdētā norma tiek atzīta par neatbilstošu, gan tad, ja tā tiek atzīta par atbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.2. punktu un 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 11. punktu). Izlemjot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, izšķirošais apstāklis ir tas, vai apstrīdētā norma ir zaudējusi savu spēku (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 12. februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-11-01 8.2. punktu). Nedz Pieteikuma iesniedzējs, nedz Aizputes dome nav snieguši Satversmes tiesai informāciju par to, ka apstrīdētās normas līdz lietas izskatīšanas sākumam būtu grozītas vai zaudējušas savu juridisko spēku. Arī Satversmes tiesa nav guvusi šāda apstākļa apstiprinājumu. Lieta skar būtiskus teritorijas plānošanas jautājumus, un konstitucionālajā sūdzībā ir apšaubīta vietējās pašvaldības rīcības atbilstība Satversmei. Šādā gadījumā, vadoties no tiesiskās noteiktības principa, būtu izvērtējams, vai vietējās pašvaldības rīcība atbilst Satversmei, kā arī noskaidrojamas Satversmes prasības attiecībā uz vietējās pašvaldības rīcību. Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka līdzšinējos tiesas nolēmumos nav vērtēts jautājums par iespējamiem personu pamattiesību ierobežojumiem, kas saistīti ar vietējās pašvaldības tiesībām teritorijas plānojumā paredzēt gadījumus, kad izstrādājams detālplānojums. Tiesiskās noteiktības principam neatbilstu tāda situācija, ka konstitucionālajā sūdzībā tiek apšaubīta publisko tiesību juridiskās personas izdotās tiesību normas atbilstība Satversmei, šī norma līdz lietas izskatīšanas sākumam nav zaudējusi savu juridisko spēku, bet tiesa izbeidz tiesvedību, balstoties vienīgi uz pieteikuma iesniedzēja vispārīgi formulētu lūgumu. Līdz ar to Satversmes tiesa uzskata, ka tiesvedība lietā ir turpināma.