7. Article

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." 7.1. Lai gan lieta ir ierosināta par apstrīdēto normu atbilstību visam Satversmes 105. pantam, tomēr lietā netiek apstrīdēta to atbilstība minētā panta ceturtajam teikumam. Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata apstrīdētās normas vērtēt šā teikuma aspektā. Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot šīs tiesības. Tiesības uz īpašumu var ierobežot, ja ierobežojumi ir attaisnojami, proti, noteikti saskaņā ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis un tie ir samērīgi (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Minētais pants, no vienas puses, ietver valsts pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču, no otras puses, dod valstij arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 21. punktu). Satversmes 105. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu. Tāpat minētais Satversmes pants nosaka šo pamattiesību izmantošanas robežas, proti, tiesības uz īpašumu nevar tikt izmantotas pretēji sabiedrības interesēm. 7.2. Teritorijas plānojumu savā ziņā var uzskatīt par īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumu, jo ar teritorijas plānojumu tiek ierobežota nekustamā īpašuma brīva un netraucēta izmantošana (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu). Teritorijas attīstības plānošanas likuma 1. panta 8. punkts noteic, ka vietējās pašvaldības teritorijas plānojums ir vietējās pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokuments, kurā noteiktas prasības teritorijas izmantošanai un apbūvei, tajā skaitā funkcionālais zonējums, publiskā infrastruktūra, teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi, kā arī citi teritorijas izmantošanas nosacījumi un kuru izstrādā administratīvajai teritorijai vai tās daļai. Savukārt vietējās pašvaldības pienākumu likumā noteiktajā kārtībā izstrādāt teritorijas plānojumu paredz likuma "Par pašvaldībām" 14. panta otrās daļas 1. punkts. Likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 2. punkts kā vienu no pašvaldības funkcijām nosaka atbildību par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību, tai skaitā ielu, ceļu un laukumu būvniecību, rekonstruēšanu un uzturēšanu. Atbilstoši Teritorijas attīstības plānošanas likuma 25. panta pirmajai daļai vietējā pašvaldība teritorijas plānojumu apstiprina kā vietējās pašvaldības saistošos noteikumus. Vietējās pašvaldības teritorijas plānojums ir ārējais normatīvais akts, kas ir saistošs jebkurai fiziskajai un juridiskajai personai un kalpo par tiesisko pamatu konkrētu lēmumu pieņemšanai, piemēram, būvniecības procesa uzsākšanai. Piemērojot teritorijas plānošanas tiesību normas un principus, vietējā pašvaldība ar teritorijas plānojumu nosaka konkrētu teritoriju plānoto (atļauto) izmantošanu. Līdz ar to katram zemes īpašniekam piederošā nekustamā īpašuma lietošanas tiesību apjoms ir atkarīgs citastarp no teritorijas atļautās izmantošanas. Ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu noteiktais īpašuma tiesību ierobežojums ir tiešs, jo plānojums sabiedrības interesēs nepastarpināti ierobežo privātpersonas tiesības uz īpašumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 8.1. punktu). 7.3. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Aizputes dome, pieņemot apstrīdētās normas, ir nepamatoti ierobežojusi tam Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības. No lietas materiāliem secināms, ka Pieteikuma iesniedzējs ir plānojis paplašināt uz Zemesgabaliem esošās lielfermas. Saistošo noteikumu Nr. 7 8.53. punktā jēdziens "lielferma" definēts kā ferma intensīvai cūku un mājputnu audzēšanai, kurā var audzēt vairāk nekā 40 000 mājputnu vai vairāk nekā 2000 gaļas cūku, kuru svars pārsniedz 30 kilogramus, vai arī vairāk nekā 750 sivēnmāšu. Lielfermas "Apriķi Breeding" kompleksā plānots papildus divām jau esošajām vienstāva ražošanas ēkām uzbūvēt vēl 15 kūtis, kurās 2,4 ražošanas ciklos gadā tiks turētas 2300 sivēnmātes, 600 remontcūkas un 15 700 sivēni svarā no septiņiem līdz 30 kilogramiem. Savukārt lielfermas "Apriķi Bacon" kompleksā paredzēts papildus esošajām trim vienstāva ražošanas ēkām uzbūvēt vēl deviņas kūtis, kurās tiks turētas 17 280 nobarojamās cūkas ar plānoto ražību - 82 000 cūkas gadā (sk. lietas materiālu 110. un 112. lpp.). Aizputes dome norāda, ka šāda jau esošas lielfermas paplašināšana atzīstama par rekonstrukciju, uz to attiecoties apstrīdētās normas un tās paredzot Pieteikuma iesniedzējam pienākumu izstrādāt detālplānojumu (sk. lietas materiālu 120. lpp.). Tā kā apstrīdētās normas paredz imperatīvu priekšnoteikumu Pieteikuma iesniedzēja īpašuma tiesību īstenošanai, tās uzskatāmas par Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību ierobežojumu.