17. Article

Visbeidzot, vērtējot, vai valsts ir izpildījusi pienākumus, kas vērsti uz personas pamattiesību nodrošināšanu, jāpārbauda, vai ir ievēroti no Satversmes izrietošie vispārējie tiesību principi. No pieteikuma un citiem lietas materiāliem izriet, ka šīs lietas ietvaros vērtējama apstrīdēto normu atbilstība tieši Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam. Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā." 17.1. Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātā vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un 2008. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 7. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu). 17.2. Vērtējot tiesību normu atbilstību vienlīdzības principam, visupirms nepieciešams noskaidrot, vai un kuras personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas personas, kuras iepriekš saņēmušas konkrētai diagnozei paredzētos kompensējamos medikamentus, un personas, kuras kompensācijas kārtības ietvaros iepriekš nav saņēmušas kompensējamos medikamentus. Abām personu grupām esot tiesības saņemt vienādus medikamentus vienādu veselības problēmu risināšanai, tādējādi tās atrodoties vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Savukārt Ministru kabinets nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un norāda, ka apstrīdētās normas neparedz atšķirīgu attieksmi pret salīdzināmām pacientu grupām. Tās vienīgi diferencējot kārtību, kādā ārstniecības persona izraksta un farmaceits izsniedz medikamentus kompensācijas sistēmas ietvaros atkarībā no medikamentu lietošanas procesa stadijas - pirmreizējā lietošana vai turpinātā lietošana. Pacientiem, kuri konkrētus kompensējamos medikamentus saņēmuši jau agrāk, esot apstiprinājies pozitīvs konkrēta medikamenta lietošanas rezultāts un tādējādi esot lietderīgi turpināt ārstēšanos ar to pašu medikamentu. Šāds apsvērums neesot attiecināms uz pacientiem, kuri konkrētus kompensējamos medikamentus saņem pirmo reizi. Satversmes tiesa atzīst, ka viena un tā pati slimība, kuras ārstēšanai ir nepieciešamas vienas un tās pašas zāles vai medicīniskās ierīces, ir pazīme, kas apvieno visus pacientus neatkarīgi no tā, vai viņi iepriekš ir vai nav saņēmuši konkrētai diagnozei paredzētās kompensējamās zāles vai medicīniskās ierīces. Tomēr viena kopīga pazīme pati par sevi ne vienmēr var kalpot par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka divas personu grupas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu grupas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 14. punktu un 2012. gada 3. maija sprieduma lietā Nr. 2011-14-03 13.2. punktu). Atbilstoši apstrīdētajās normās noteiktajai kārtībai pacienti, kuri kompensācijas kārtības ietvaros jau iepriekš saņēmuši konkrētas kompensējamās zāles vai medicīniskās ierīces, Noteikumos Nr. 899 paredzētajā kārtībā un apmērā šīs tiesības saglabā. Savukārt kompensācijas sistēmā tikko iesaistītiem pacientiem ir tiesības saņemt lētākos vispārīgajam nosaukumam atbilstošos medikamentus. Ministru kabinets norāda uz zāļu lietošanas stadijas sevišķo nozīmi un pacientu tiesībām turpināt ārstēšanos ar iepriekš saņemtajām zālēm vai medicīniskajām ierīcēm, kuru efektivitāte attiecībā uz konkrētu pacientu jau ir apstiprinājusies. Medikamentu lietošanas procesā pacientiem var izveidoties gan noteikta reakcija uz konkrēta medikamenta iedarbību, gan arī psiholoģiskā pārliecība par šā medikamenta efektivitāti. Šādi apstākļi var ietekmēt ārstniecības procesa kvalitāti. Arī LĢAA pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka nepamatota medikamentu nomaiņa var nelabvēlīgi ietekmēt ārstniecības procesu. Šādus apsvērumus neapstrīd arī Pieteikuma iesniedzējs. No minētā izriet, ka pastāv medicīniski apsvērumi, kuru dēļ pacientiem, kuri jau iepriekš saņēmuši konkrētas kompensējamās zāles vai medicīniskās ierīces, nepieciešams nodrošināt iespēju turpināt iesākto ārstēšanās kursu. Savukārt pacientiem, kuri iepriekš nav saņēmuši konkrētas kompensējamās zāles vai medicīniskās ierīces, nemaz nevar nodrošināt iespēju "turpināt" tās lietot, jo viņi konkrētās zāles vai medicīniskās ierīces nekad agrāk nav saņēmuši. Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzēja norādītās personu grupas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos un apstrīdētās normas nav pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprināto vienlīdzības principu. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. un 111. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: