5. Article

Pieaicinātā persona - Veselības ministrija - norāda, ka pirms apstrīdēto normu ieviešanas zāļu tirgū bija vērojama tāda negatīva tendence, ka palielinājās līdzekļu izlietojums oriģinālo (patentēto) medikamentu iegādei. Ārsti receptēs esot norādījuši konkrētos zāļu nosaukumus, un pacienti neesot informēti par iespējām iegādāties lētākus medikamentus ar līdzvērtīgu medicīnisko iedarbību. Savukārt daudzi ražotāji, izvairoties no konkurences, piedāvājuši savstarpēji aizvietojamus medikamentus par vienlīdz augstām cenām. Šāda situācija norādījusi uz konkurences trūkumu zāļu tirgū, un rezultātā par medikamentu iegādi pārmaksājuši gan pacienti, gan valsts. Veselības ministrija arī norāda, ka ik gadu esot vērojams 3 - 5 procentus liels pacientu skaita pieaugums. Pašreizējo budžeta iespēju ietvaros valsts nevarot nodrošināt atbilstošu kompensējamo medikamentu finansējuma pieaugumu. Lai nerastos nepieciešamība samazināt medikamentu iegādes izdevumu kompensāciju apmērus vai arī kompensējamo medikamentu klāstu, iespējami saudzējošākais mehānisms esot konkurences palielināšana zāļu tirgū, kuras rezultātā pazeminoties arī kompensējamo zāļu cenas. Apstrīdētās normas neiedalot pacientus noteiktās grupās, bet gan nosakot medikamentu iegādes izdevumu kompensācijas kārtību atkarībā no medikamentu lietošanas stadijas un iedarbības, kas pēc būtības esot visiem pacientiem vienāda. Pacientiem, pirmoreiz saņemot konkrētai diagnozei paredzētos kompensējamos medikamentus, neesot pamata dot priekšroku konkrēta ražotāja medikamentiem, un tādējādi vienīgais objektīvais kritērijs esot medikamentu cena. Ja kāds medikaments izrādās neefektīvs, to esot iespējams nomainīt. Savukārt pacientiem, kuri jau agrāk saņēmuši kādu konkrētu kompensējamo medikamentu, esot iespēja turpināt tā lietošanu, ja tā medicīniskā iedarbība ir apstiprinājusies. Veselības ministrija atzīst, ka apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā varēja ierobežoties zāļu pieejamība aptiekās. Tomēr šī problēma esot novērsta ar grozījumiem Noteikumu Nr. 899 89. punktā. Tiesas sēdē Veselības ministrijas pārstāvis - valsts sekretārs Rinalds Muciņš - papildus iepriekš minētajam norādīja, ka kompensējamo medikamentu A sarakstā tiekot ietverti vienīgi tādi medikamenti, kuriem ir ekvivalentas alternatīvas ar līdzvērtīgu medicīnisko iedarbību. Šādu medikamentu ekvivalence esot pierādīta, jo neviens medikaments tirgū neiekļūstot bez valsts atzītas reģistrācijas procedūras. No Satversmes 111. panta izrietot valsts pienākums rūpēties par zāļu pieejamību, citastarp kompensējot to iegādes izdevumus, tomēr tas neietverot valsts pienākumu nodrošināt katra pacienta subjektīvajām vēlmēm atbilstošākos medikamentus. Tādējādi valsts savu iespēju robežās nodrošinot visiem pacientiem vienādu minimālo atbalstu.