10. Article

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka valstij nodokļu jomā ir liela rīcības brīvība un tiesības noteikt nodokļu maksāšanas pienākumu, kas pats par sevi neaizskar personas pamattiesības. Savukārt pienākums maksāt nodokļus ir nesaraujami saistīts ar tādu līdzekļu noteikšanu, kuri nodrošinātu šā pienākuma izpildi. Tādējādi likumdevējam ir tiesības pēc sava ieskata, ievērojot samērīguma principu, noteikt nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un maksāšanas kārtību un termiņus, kā arī nodokļu maksātāju un nodokļu administrācijas tiesības, pienākumus un atbildību. Pienācīga nodokļu administrēšana ietver savlaicīgu un efektīvu nodokļu iekasēšanu un vienlaikus novērš izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Tomēr valsts rīcības brīvība un līdz ar to konstitucionālās kontroles robežas attiecībā uz nodokļu apjoma noteikšanas kārtību un kārtību, kādā tiek iekasēta soda nauda par nodokļu nenomaksāšanu, atšķiras. Tiesību normas, kas regulē atbildību par nodokļu likumu pārkāpumiem, lielākā mērā ir attiecināmas nevis uz nodokļu jomu, bet uz to valsts darbības jomu, kurā valsts īsteno soda piemērošanas funkciju (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 13. un 19.1. punktu un 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. un 11. punktu). Apstrīdētā norma attiecas uz nodokļu jomu, tomēr paredz soda naudas samazināšanas priekšnoteikumus. Tāpēc attiecībā uz šādu normu valsts rīcības brīvība ir šaurāka, bet konstitucionālās kontroles robežas - plašākas nekā attiecībā uz tādu normu, kas nosaka, piemēram, konkrēta nodokļa apmēru.