19. Article

Satversmes tiesa lietā Nr. 2007-23-01 vērtēja vienīgi nosacījumu, ka nodokļu administrācija, izvērtējot atbilstību dažādiem kritērijiem, nodokļu maksātājam piemēroto soda naudu var samazināt tikai vienu reizi noteiktā laika posmā. Tomēr faktiski ar spriedumu šajā lietā tika atzīts, ka, neņemot vērā šo nosacījumu, regulējums, kāds bija spēkā līdz izskatāmajā lietā apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim, Satversmei atbilst. Satversmes tiesa secināja, ka Nodokļu likuma 33.1 panta pirmajā daļā "ietverta iespēja pieņemt saudzīgāku un individuālāk izvērtētu lēmumu gadījumos, kad tika pārsūdzēts nodokļu administrācijas lēmums, ar kuru uzlikta soda nauda" un šī norma "ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, dod VID un tiesām iespēju [..] vērtēt nodokļu maksātāja izdarītā pārkāpuma būtību un raksturu, kā arī viņam uzliktās soda naudas samērību" (Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 16.1. punkts). Izskatāmajā lietā apstrīdētā norma, atšķirībā no iepriekš spēkā bijušā regulējuma, nedeva iespēju nodokļu maksātājam lūgt aprēķinātās soda naudas samērīguma izvērtēšanu vai tās apmēra samazināšanu, bet nodokļu administrācijai vai tiesai - šādu lūgumu vērtēt, ja vien 30 dienu laikā nodokļu maksātājs nebija budžetā iemaksājis papildus aprēķināto nodokli un 15 procentus no aprēķinātās soda naudas. Tādējādi pastāv arī saudzējošāki veidi, kā sasniegt leģitīmo mērķi. Turklāt ar apstrīdēto normu netika nedz nodrošināta soda individualizācija, nedz arī sasniegts leģitīmais mērķis, tātad nevar uzskatīt, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas būtu lielāks par personas tiesībām nodarīto kaitējumu. Līdz ar to apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo personas tiesības un neatbilst Satversmes 1. pantam.