2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk arī - Pieteikuma iesniedzējs) - Satversmes tiesā iesniedzis pieteikumu par Nodokļu likuma 33.3 panta pirmās daļas vārdu "ja nodokļu maksātājs piekrīt papildus aprēķinātā nodokļa, nodevas vai cita valsts noteiktā maksājuma apmēram [ieskaitot nokavējuma naudu, kas aprēķināta par nodokļa maksājuma kavējuma periodu no nākamās dienas pēc konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa līdz nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanas dienai] un 30 dienu laikā no dienas, kad saņemts nodokļu administrācijas lēmums par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem, iemaksā budžetā papildus aprēķināto nodokļa, nodevas vai cita valsts noteiktā maksājuma summu kopā ar soda naudu 15 procentu apmērā no nodokļa pamatparāda" (turpmāk - apstrīdētā norma) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. pantā nostiprinātajam samērīguma principam. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka tā tiesvedībā atrodas administratīvā lieta Nr. A42681709 (SKA-666/2012), kas ierosināta pēc Krievijas Federācijā reģistrētās slēgtās akciju sabiedrības "Rostek-Pskov" pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta 2009. gada 6. janvāra lēmuma Nr. 19/81 atcelšanu. Kasācijas sūdzības iesniedzēja "Rostek-Pskov" tai piemērotās soda naudas apmēru uzskatot par nesamērīgu. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, būtiska nozīme šajā lietā ir Nodokļu likuma 33.3 panta pirmajai un piektajai daļai, kas dod nodokļu administrācijai iespēju samazināt saskaņā ar šā likuma 34. panta 1. punktu noteikto soda naudu. Nodokļu administrācijas rīcības brīvība esot ierobežota ar nosacījumu, ka tā izmantojama tikai tad, ja nodokļu maksātājs piekrīt papildus aprēķinātā nodokļa, nodevas vai cita valsts noteiktā maksājuma (turpmāk - papildus aprēķinātais nodoklis) un nokavējuma naudas apmēram un iemaksā to valsts budžetā, t.i., neapstrīd nodokļu administrācijas lēmumu par nodokļu revīzijas (turpmāk - audits) rezultātiem. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma nosaka imperatīvu prasību, kas liedz nodokļu administrācijai un arī administratīvajām tiesām tiesības vērtēt aprēķinātās soda naudas samērību vai samazināt tās apmēru, ja nodokļu maksātājs nepiekrīt papildus aprēķinātā nodokļa un nokavējuma naudas apmēram un izmanto savas likumā noteiktās tiesības apstrīdēt nodokļu administrācijas lēmumu. Tātad apstrīdētā norma liedzot iespēju samazināt soda naudu un tāpēc esot vērtējama kā ierobežojums. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība. Tomēr likumdevējs esot izvēlējies soda naudas samazināšanas iespēju nodrošināt, piespiežot privātpersonu atteikties no tās tiesībām apstrīdēt nodokļu administrācijas lēmumu par audita rezultātiem. Līdz ar to esot liegtas tiesības uz labu pārvaldību (izdotā lēmuma pārbaudi augstākā iestādē) un tiesības uz taisnīgu tiesu (izdotā lēmuma pārbaudi administratīvajā tiesā). Nodokļu maksātājs, baidoties zaudēt soda naudas samazināšanas iespēju, visticamāk, atteikšoties apstrīdēt nodokļu administrācijas lēmumu, bet tādējādi esot liegts pilnā mērā pārbaudīt valsts pārvaldes darbības tiesiskumu. Šāds tiesību ierobežojums neesot nedz pieļaujams, nedz nepieciešams demokrātiskā valstī, jo tieši lēmuma pārbaude augstākā iestādē un tiesā esot visiedarbīgākais tiesiskuma noskaidrošanas līdzeklis. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, nav pareizi, ka soda naudas samazināšanu drīzāk panāk tas, kurš pārkāpuma - pat rupja un tīša - konstatēšanas gadījumā savu pārkāpumu atzīst, nevis tas, kurš uzskata, ka nav pieļāvis pārkāpumu, un tāpēc to arī neatzīst. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās normas mērķi var sasniegt, neliedzot tiesības uz labu pārvaldību un tiesības uz taisnīgu tiesu. Ja apstrīdētā norma tiktu atzīta par spēkā neesošu, nodokļu administrācijai būtu tiesības katrā gadījumā izvērtēt pārkāpuma būtību un raksturu un lemt, vai un kādā apmērā samazināt aprēķināto soda naudu. Tā tiktu nodrošināta soda naudas piemērošanas individualizācija.