6. Article

Pieaicinātā persona - Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk - VID) - norāda, ka apstrīdētā norma noteikusi imperatīvu prasību, kas VID un arī administratīvajām tiesām liedza tiesības vērtēt piemērotās soda naudas samērību, proti, samazināt uzlikto soda naudu, ja nodokļu maksātājs nav samaksājis papildus aprēķināto nodokli. Apstrīdētā norma pēc būtības bijusi soda naudas samazināšanas iespēju ierobežojošs nosacījums, kas saistāms ar Nodokļu likumā iestrādātajām sodu politikas nostādnēm. VID norāda, ka soda naudas samazināšana atbilstoši apstrīdētajai normai neierobežoja nodokļu maksātāja tiesības apstrīdēt audita rezultātus pēc būtības un praksē apstrīdētā norma nekad nav interpretēta kā tāda, kas prasa, lai persona neapstrīdētu nodokļu administrācijas lēmumu, ja vēlas saņemt Nodokļu likuma 33.3 pantā paredzēto soda naudas samazinājumu. Ja nodokļu maksātājam audita rezultātā aprēķinātā soda nauda samazināta un vienlaikus tas izmantojis savas tiesības apstrīdēt audita rezultātus, tad lēmumā par apstrīdēšanas iesnieguma izskatīšanu esot sniegta atsauce uz pieņemto lēmumu par soda naudas samazināšanu. Ja, izskatot apstrīdēšanas iesniegumu, sākotnējais lēmums ticis grozīts, tad attiecīgi esot grozīts arī pieņemtais lēmums par soda naudas samazināšanu. Pēc VID ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs. Apstrīdētās normas sagatavošanas materiāli un piemērošanas prakse liecinot, ka tā nav ierobežojusi tiesības uz labu pārvaldību un tiesības uz taisnīgu tiesu. Secinājumu daļa