270. Article

Daudzpusēji vides standarti un nolīgumi 1. Puses atzīst starptautiskās vides pārvaldības un nolīgumu kā starptautiskās sabiedrības atbildes uz globālajām vai reģionālajām vides problēmām vērtību un uzsver vajadzību uzlabot saikni starp tirdzniecību un vidi. Šajā kontekstā Puses uztur dialogu un atbilstīgi vajadzībai sadarbojas abpusēji interesējošos vides jautājumos, kas saistīti ar tirdzniecību. 2. Puses atkārtoti apstiprina apņemšanos savos tiesību aktos un praksē efektīvi ieviest šādus daudzpusējos nolīgumus vides jomā: 1987. gada 16. septembrī pieņemto Monreālas Protokolu par ozona slāni noārdošajām vielām, 1989. gada 22. martā pieņemto Bāzeles Konvenciju par kontroli pār kaitīgo atkritumu robežšķērsojošo transportēšanu un to aizvākšanu, 2001. gada 22. maijā pieņemto Stokholmas Konvenciju par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem, 1973. gada 3. martā parakstīto Konvenciju par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (turpmāk "CITES"), KBD, 2000. gada 29. janvārī pieņemto KBD Kartahenas Protokolu par bioloģisko drošību, 1997. gada 11. decembrī pieņemto Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto protokolu (turpmāk "Kioto protokols") un 1998. gada 10. septembrī pieņemto Roterdamas Konvenciju par procedūru, saskaņā ar kuru starptautiskajā tirdzniecībā dodama iepriekš norunāta piekrišana attiecībā uz dažām bīstamām ķīmiskām vielām un pesticīdiem 80. 3. Tirdzniecības komiteja, pamatojoties uz Tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības apakškomitejas priekšlikumu, var ieteikt 2. punktu attiecināt arī uz citiem daudzpusējiem nolīgumiem vides jomā. 4. Nekas šajā nolīgumā neierobežo Puses tiesības pieņemt vai atstāt spēkā pasākumus 2. punktā minēto nolīgumu ieviešanai. Šādus pasākumus nepiemēro tādā veidā, kas radītu patvaļīgu vai neattaisnojamu diskrimināciju starp Pusēm vai slēptu ierobežojumu attiecībā uz tirdzniecību.