1. Article

Latvijā noteiktais konstitucionālās sūdzības modelis ir konkrētas personas konkrētu pamattiesību aizsardzības līdzeklis. Satversmes tiesas likuma izpratnē šāda procesa ierosināšanas iemesls ir reāls personas pamattiesību aizskārums. Konstitucionālās sūdzības iesniedzējam pašam jābūt apstrīdētās normas "upurim". Tātad Satversmes tiesas likuma prasības attiecībā uz konstitucionālo sūdzību ir saistošas ne tikai tās iesniedzējam, bet arī pašai Satversmes tiesai, gan lemjot jautājumu par lietas ierosināšanu, gan taisot spriedumu. Satversmes tiesas kolēģijas lēmums par lietas ierosināšanu vai atteikšanos ierosināt lietu nav pārsūdzams. Kolēģijai nav pienākuma pilnībā izvērtēt, vai iesniedzēja pamattiesības ir aizskartas. Satversmes tiesa atzinusi, ka "jautājums par to, vai patiešām aizskartas konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesības, Satversmes tiesai galvenokārt ir jāizlemj spriedumā" (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.2. punktu). Pieteikuma iesniedzēji norādīja, ka viņu īpašumtiesības ir aizskartas, jo lēmumu par sanācijas piemērošanu vienpersoniski pieņemot administrators. Tas izrietot no apstrīdētajām normām. Satversmes tiesa Spriedumā pievienojās Pieteikuma iesniedzēju viedoklim, atzīstot, ka īpašumtiesību ierobežojums izriet no Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmās daļas pirmā teikuma. Tomēr Satversmes tiesa Spriedumā nav analizējusi šīs lietas ierosināšanas pamatotību.