13. Article

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma aizskar tiesības uz objektīvu tiesu, savukārt gan Saeima, gan atsevišķas pieaicinātās personas pauž viedokli, ka šīs tiesības netiek aizskartas. Līdz ar to Satversmes tiesa noskaidros jēdziena "objektīva tiesa" saturu. 13.1. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem, izriet valsts pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu). Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu). Tātad, ja no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) normām un to interpretācijas ECT praksē izriet, ka noteiktas Konvencijā nostiprinātas cilvēktiesības aptver konkrēto situāciju, tad tā parasti ietilpst arī Satversmē nostiprināto attiecīgo pamattiesību tvērumā. Savukārt tad, ja Konvencijā nostiprinātās cilvēktiesības konkrēto situāciju neaptver, tas pats par sevi vēl nenozīmē, ka šī situācija attiecīgo Satversmē nostiprināto pamattiesību tvērumā neietilpst. Šādā gadījumā Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai nepastāv apstākļi, kas norāda uz to, ka Satversmē ir paredzēts augstāks pamattiesību aizsardzības līmenis (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 12.1. punktu). 13.2. Konvencijas 6. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu [..] pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, ar likumu noteiktā tiesā." ECT savos spriedumos vairākkārt analizējusi tiesības uz objektīvu tiesu un atklājusi to saturu. Saskaņā ar ECT praksi tiesas objektivitātes jeb neitralitātes prasībai ir divi aspekti - subjektīvais un objektīvais. Pirmkārt, tiesai jābūt subjektīvi neitrālai, proti, nevienam tiesnesim nedrīkst būt personiski aizspriedumi. Subjektīvā jeb personīgā neitralitāte tiek prezumēta, ja vien nav pierādījumu par pretējo. Otrkārt, tiesai jābūt neitrālai no objektīvā viedokļa. Tas nozīmē, ka jāsniedz pietiekamas garantijas tam, lai izslēgtu jebkādas lietas dalībnieku vai sabiedrības pamatotas šaubas par tiesas objektivitāti (plašāk sk. ECT 1993. gada 24. februāra sprieduma lietā "Fey v. Austria", pieteikums Nr. 14396/88, 28. - 30. punktu un 2000. gada 4. aprīļa sprieduma lietā "Academy Trading Ltd. and Others v. Greece" , pieteikums Nr. 30342/96, 43. punktu).