14. Article

Izskatāmās lietas ietvaros netiek apšaubīta tiesas objektivitāte no subjektīvā aspekta. Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja protesta iesniegšanas un izskatīšanas kārtība rada bažas par tiesas objektivitāti, jo Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs, iesniedzot protestu par spēkā stājušos spriedumu, vienlaikus nosaka arī kārtību, kādā šis protests izskatāms, proti, nosaka rīcības sēdes sastāvu, kā arī senatorus, kuri lietu izskatīs pēc būtības. Turklāt, jau iesniedzot protestu, Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs paužot viedokli, ka konkrēts spēkā stājies spriedums ir prettiesisks. Tādējādi apstrīdētās normas pārbaude attiecībā uz tiesas neitralitāti veicama objektīvajā aspektā. 14.1. Analizējot tiesas neitralitāti objektīvajā aspektā, ir jānoskaidro, vai pastāv pārbaudāmi fakti, kas var radīt šaubas par tiesas objektivitāti. Šajā sakarā zināma nozīme var būt pat šķietamībai. Tomēr šķietamību nevar pārbaudīt, raugoties tikai no procesa dalībnieka viedokļa. Ir jāvērtē, vai šaubas par tiesas neitralitāti ir objektīvi pamatotas, jo demokrātiskā valstī tiesām ir jābauda gan konkrētas lietas dalībnieku, gan visas sabiedrības uzticība (sk., piemēram, ECT 2000. gada 4. aprīļa sprieduma lietā "Academy Trading Ltd. and Others v. Greece", iesniegums Nr. 30342/96, 45. punktu). Proti, izvērtējot tiesas neitralitāti, nozīme ir arī tam, kāds iespaids rodas sabiedrībai, raugoties uz tiesu no malas. Lai konstatētu objektīvās neitralitātes pārkāpumu, pietiek pat ar to, ka pastāv apstākļi, kas norāda uz iespējamu neitralitātes apdraudējuma risku (sk. Grabenwarter C. Europäische Menschenrechts konvention. München: C. H. Beck, 2005, 303. lpp.). Lietas izskatīšanas gaitā lietas dalībnieki ir pauduši pretējus viedokļus par to, vai apstrīdētajā normā ietvertais regulējums atbilst izpratnei par objektīvu tiesu. Saeimas pārstāvis J. Pleps tiesas sēdē uzsvēra, ka apstrīdētā norma ir grozīta civilprocesuālā regulējuma tiesībpolitiskai uzlabošanai, nevis tādēļ, ka būtu aizskārusi personu tiesības uz taisnīgu tiesu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 177. lpp.). Tomēr gan no lietas materiāliem, gan tiesas sēdē paustajiem viedokļiem var secināt, ka apstrīdētās normas grozīšanas mērķis bija novērst visas šaubas par tiesas objektivitāti. Minēto apliecina Tieslietu ministrijas 2011. gada 22. decembra vēstule Nr. 1-11/5101 Saeimas Juridiskajai komisijai par priekšlikumiem likumprojektam "Grozījumi Civilprocesa likumā". Tajā norādīts, ka grozījumi apstrīdētajā normā izdarāmi, lai "atbrīvotu Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāju no protesta iesniegšanas funkcijas, jo protesta iesniegšanu un izskatīšanu veic vienas tiesas tiesneši, kas zināmā mērā ir saistīti ar protestos izteiktajiem argumentiem". Vienlaikus tika uzsvērts arī tas, ka "pienākums tiesai iniciēt lietas ir pretrunā ar tiesas spriešanas funkciju" (lietas materiālu 2. sēj. 45. lpp.). Līdzīgu viedokli vairākkārt paudusi arī pati Augstākā tiesa, norādot, ka protestus izskata senatori, kuri zināmā mērā atrodas protestu iesniedzēja - Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja - organizatoriskajā pakļautībā. Tas radot iespaidu, ka šādā situācijā senatori ir saistīti ar protestos izteiktajiem argumentiem (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2011. gada 28. novembra vēstuli Nr. 10.1/3-2951 par grozījumiem Civilprocesa likuma 483. pantā; lietas materiālu 2. sēj. 34.-35.lpp.). Augstākā tiesa pati rosināja izdarīt grozījumus apstrīdētajā normā, lai sekmētu sabiedrības uzticēšanos tiesām un novērstu nepamatotas sūdzības (sk. Augstākās tiesas viedokli lietā; 1. sēj. 192. lpp.). Līdz ar to apstrīdētā norma kopsakarā ar protesta iesniedzēja tiesībām noteikt protesta izskatīšanā iesaistītos tiesnešus var radīt šaubas par tiesas objektivitāti. 14.2. Lai konstatētu, vai ir aizskartas personu tiesības uz objektīvu tiesu, jāpārliecinās par to, vai šaubas par tiesas objektivitāti ir pamatotas. 14.2.1. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs pats nosaka iesniegto protestu izskatīšanas kārtību, proti, var brīvi noteikt to tiesnesi vai tiesas sastāvu, kas izskatīs attiecīgo protestu. Var piekrist Saeimas argumentiem par to, ka protestu izskatīšana Senātā neatšķiras no kasācijas sūdzību izskatīšanas. Ienākošo lietu izskatīšanu regulē iekšējais normatīvais akts "Senāta Civillietu departamenta lietu sadales plāns" (sk. lietas materiālu 2.sēj. 194.-196. lpp.), kuru apstiprina Augstākās tiesas priekšsēdētājs katram kalendārajam gadam. Minētais normatīvais akts reglamentē Civillietu departamenta tiesvedībā ienākušo lietu sadales un izskatīšanas kārtību. Tā tiek balstīta uz noteiktiem kritērijiem. Tāpēc Senāta Civillietu departamentā lietas nevarētu tikt sadalītas tikai pēc priekšsēdētāja ieskata. Tādējādi nav pamatots Pieteikuma iesniedzēju viedoklis, ka priekšsēdētājam ir iespējams pēc sava ieskata izvēlēties senatorus, kuri skatīs iesniegto protestu. 14.2.2. Pieteikuma iesniedzēji vērš tiesas uzmanību uz to, ka Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs, iesniedzot protestu, pauž viedokli par pirmās instances tiesas nolēmuma prettiesiskumu, kas zināmā mērā var ietekmēt senatorus, kuri izskata protestu. Līdzīgu viedokli pauž Tiesībsargs. Arī apstrīdētās normas grozīšanas pamatojums balstīts uz šādu argumentu. Satversmes 83. pants nosaka: "Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti." Šajā konstitucionālajā normā noteiktā tiesnešu un tiesas neatkarība ir viens no demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipiem. Tiesu varas uzdevums ir gādāt par to, lai, spriežot tiesu, tiktu nodrošināta valsts konstitūcijas, likumu un citu tiesību aktu īstenošana, tiesiskuma principa ievērošana, kā arī tiktu aizsargātas cilvēka tiesības un brīvības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 26. punktu). Kā tiesu un tiesnešu neatkarības institucionālās garantijas Satversme nosaka tiesneša padotību vienīgi likumam (Satversmes 83. pants), tiesneša iecelšanu vai apstiprināšanu amatā ar likumdevēja lēmumu (Satversmes 84. pants) un tiesneša neatceļamību no amata (Satversmes 84. pants). Līdz ar to gan Satversme, gan likums "Par tiesu varu", kurā noteiktas tiesnešiem izvirzāmās prasības, paredz noteiktas garantijas tiesnešu neatkarības nodrošināšanai. 14.2.3. Nav pamatots Saeimas arguments, ka Civillietu departamenta priekšsēdētājs pilda tikai filtra funkciju, protesta formā virzot tālāk personu iesniegtos pieteikumus par būtiskiem materiālo vai procesuālo normu pārkāpumiem. Civilprocesa regulējums ļāva Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājam iesniegt protestus arī pēc paša iniciatīvas vai papildināt personu iesniegto sūdzību ar saviem motīviem. Faktiski šādā situācijā Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs uzņēmās lietas dalībnieka (kasatora) funkcijas, jo tieši protestā izteiktie argumenti kļūst par kasācijas tiesvedības priekšmetu, strīds par kuru tiek izskatīts Senātā. Arī ECT līdzīgā lietā, izskatot jautājumu par Lietuvas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētāja tiesībām iesniegt protestu un noteikt tā izskatīšanas kārtību, konstatēja, ka ir pārkāptas Konvencijas 6. panta pirmajā daļā nostiprinātās tiesības uz objektīvu tiesu. ECT norādīja, ka, iesniedzot protestu, departamenta priekšsēdētājs faktiski uzņēmies apsūdzības uzturētāja funkcijas. Lai gan departamenta priekšsēdētājs pats nebija tajā tiesas sastāvā, kas izskatīja protestu, viņš izvēlējās referējošo tiesnesi un departamenta locekļus no paša vadītā Krimināllietu departamenta. Tāpēc nevar apgalvot, ka objektīvi pastāv pietiekamas garantijas, kas izslēdz jebkādas pamatotas šaubas par to, ka netiek izdarīts nepieļaujams spiediens (sk. ECT 2000. gada 10. oktobra sprieduma lietā "Daktaras v. Lithuania", iesniegums Nr. 42095/98, 35. - 38. punktu). Izskatāmā lieta pēc tajā esošajiem apstākļiem daudzējādā ziņā ir līdzīga minētajai ECT izspriestajai lietai. Tā kā ECT secināja, ka šāda situācija ir pretrunā ar tiesībām uz objektīvu tiesu, arī Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja tiesības iesniegt protestu varētu nonākt pretrunā ar Konvencijas 6. pantā paredzētajām tiesībām uz objektīvu tiesu. Apstrīdētā norma pieļauj to, ka Senātā tiek izskatītas lietas, kas ierosinātas pēc pašas tiesas iniciatīvas. Šāds regulējums ir pretrunā ar taisnīgas tiesas principu. "Taisnīgums var pastāvēt tikai tad, ja pastāv distance starp tiesnesi un pusēm, tiesnesi un strīdu" (Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013, 62. lpp.). Tātad, ja Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs izmanto minētās tiesības, sabiedrībā var rasties šaubas par tiesas objektivitāti. Tiesas sēdē izskanēja argumenti, kas varētu šīs šaubas atspēkot. Tā, piemēram, lai gan Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs, iesniedzot protestu, pauž savu attieksmi pret iesniegto sūdzību (iesniegumu), tas tomēr nenozīmējot, ka viņa izteiktais viedoklis a priori liek tiesnešiem piekrist protestā norādītajai motivācijai. Arī prakse liecina, ka priekšsēdētāja protesti var tikt noraidīti (sk. lietas materiālu 1. sēj. 198. lpp.). Tomēr, kā jau tika norādīts, tiesības uz taisnīgu tiesu prasa novērst pat šķietamu tiesas neobjektivitāti. Apstrīdētā norma šādu šķietamību rada un līdz ar to neatbilst tiesībām uz objektīvu tiesu. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.