3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - lūdz Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties uz to, ka 2013. gada 1. janvārī CPL 483. pants apstrīdētajā redakcijā ir zaudējis savu spēku. Turklāt arī protests, kas iesniegts saistībā ar Pieteikuma iesniedzējiem labvēlīgā sprieduma atcelšanu, vēl neesot izskatīts pēc būtības. Saeimas pārstāvis Saeimas Juridiskā biroja juridiskais padomnieks Jānis Pleps norādīja, ka apstrīdētā norma vairs nav spēkā tādā redakcijā, kādā tā tika apstrīdēta. Apstrīdētā norma esot grozīta procesuālā regulējuma tiesībpolitiskai uzlabošanai, proti, civilprocesuālā regulējuma attīstīšanai, nevis tādēļ, ka būtu uzskatāma par antikonstitucionālu. Lai lemtu par apstrīdētās normas atpakaļejošo spēku, visupirms esot nepieciešams izvērtēt tās atbilstību Satversmes 92.pantam. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92.panta pirmajam teikumam. J. Pleps norādīja, ka apstrīdētā norma ir kompetences norma. Tā piešķirot noteiktām amatpersonām kompetenci iesniegt protestu. Protests civilprocesuālajā regulējumā neesot pielīdzināms lietu izskatīšanai uzraudzības kārtībā. Latvijas normatīvais regulējums, atšķirībā no Pieteikuma iesniedzēju minētajās ECT lietās vērtētā protesta uzraudzības kārtībā, paredzot noteiktu pamatu protesta iesniegšanai, noteiktas lietu kategorijas, šauru protesta iesniedzēju loku, kā arī protesta iesniegšanas termiņu. ECT spriedumi norādītajās lietās neesot attiecināmi uz Latvijas normatīvo regulējumu par Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja protestu, jo tajās bijuši atšķirīgi faktiskie apstākļi. Saeima uzsver, ka tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas un noteiktos gadījumos tās var ierobežot. Lietā neesot strīda par to, ka apstrīdētajā normā paredzētā iespēja pārskatīt spēkā stājušos spriedumu ir noteikta ar likumu. Apstrīdētajai normai esot leģitīms mērķis - citu personu tiesību un demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība. Taisnīguma princips prasot noteikt procedūru, kādā būtu iespējams revidēt prettiesisku spriedumu, kas ir stājies spēkā. Taisnīgas tiesas procesam neesot jēgas, ja tā rezultātā varētu tikt pieņemts netaisnīgs spriedums. Apstrīdētajā normā ietvertā procedūra esot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. J. Pleps norādīja, ka Pieteikuma iesniedzēju piedāvātais risinājums - spēkā stājušos tiesas spriedumu atkārtotu izskatīšanu rosināt pēc lietā iesaistīto personu pieteikumiem, nevis pēc attiecīgo amatpersonu protestiem - nav uzskatāms par saudzējošāku līdzekli, jo tas būtiski noslogotu Senāta Civillietu departamentu. Savukārt Civillietu departamenta priekšsēdētājs, iesniedzot protestu, darbojoties kā "filtrs", kas uz Senāta rīcības sēdi protesta formā novirza tikai tādus personu pieteikumus, kuri atbilst likuma prasībām. Turklāt šī rīcības sēde esot tikai vēl viens filtrs, kas nodrošinot, lai līdz izvērtēšanai kasācijas kārtībā nonāktu tikai patiesi pamatoti protesti par būtiskiem personu tiesību aizskārumiem. Saeima noraida arī Pieteikuma iesniedzēju argumentu par to, ka protesta iesniegšana un izskatīšana Civillietu departamentā neatbilstot objektīvas tiesas kritērijiem. Saskaņā ar Satversmes 83. pantu tiesneši (arī senatori) ir neatkarīgi un tikai likumam padoti. Tiesnešu neatkarība esot ne tikai ārēja, bet arī iekšēja, proti, neatkarība no tiesas organizatoriskajām struktūrām. Tiesnešu neatkarība tiekot prezumēta vienmēr, to nodrošinot tiesnešu iecelšanas procedūra, turklāt vēl īpaši garantējot augstās senatoriem izvirzītās kvalifikācijas prasības un Senāta darba specifika. CPL 464. panta pirmā daļa paredz, ka lietas, kas ienākušas Senātā, tiek izskatītas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja noteiktajā kārtībā. Šī kārtība tiekot noregulēta ar iekšēju normatīvo aktu un balstoties uz likumā noteiktiem principiem, tostarp lietu nejaušu jeb automātisku sadali. Turklāt savas šaubas par tiesas objektivitāti puses esot tiesīgas paust tiesas sēdē, piesakot tiesnesim noraidījumu. J. Pleps norādīja, ka Pārejas noteikumu 63.punkts ir norma, kas noregulē jau ievadītas tiesiskās attiecības, proti, attiecas uz Augstākajā tiesā saņemtajām, bet vēl neizskatītajām sūdzībām. Pārejas noteikumu 63. punktā iekļautais regulējums esot vērsts uz tiesiskās paļāvības un iegūto tiesību aizsardzību, nodrošinot tiesas pieejamību personām un tādējādi aizsargājot ikvienai personai Satversmes 92. pantā garantētās tiesības. Tas paredzot, ka iesniegtās sūdzības tiek izskatītas. Turklāt Senātam esot iespēja piemērot Pārejas noteikumu 63. punktu atbilstoši Satversmes 92. pantam.