8. Article

Apstrīdētā norma 2013. gada 1. janvārī zaudēja spēku. Saeima izteikusi lūgumu izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā. Savukārt Pieteikuma iesniedzēji lūguši tiesvedību turpināt, izvērtēt apstrīdēto normu kopsakarā ar Pārejas noteikumu 63. punktu un piešķirt spriedumam atpakaļvērstu spēku. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku. Interpretējot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, jāņem vērā, ka šī norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr var būt pamats lietas izbeigšanai. Proti, lai pieņemtu lēmumu par tiesvedības izbeigšanu, ne vienmēr var aprobežoties ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktā paredzēto pamatu konstatēšanu. Likums paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par tiesvedības turpināšanas nepieciešamību (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6. punktu). Tādējādi, apsverot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, Satversmes tiesai jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt personām Satversmē noteiktās pamattiesības un novērst visas negatīvās sekas, kas personām radušās sakarā ar apstrīdēto normu.