3. Article

Satversmes tiesas judikatūrā ir atzīts, ka teritorijas plānojumu var uzskatīt par īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumu, jo ar teritorijas plānojumu tiek ierobežota nekustamā īpašuma brīva un netraucēta izmantošana (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu). Var piekrist Satversmes tiesas secinājumam, ka apstrīdētās normas aizskar Pieteikuma iesniedzēju un ierobežo viņam Satversmes 105. panta pirmajā, otrajā un trešajā teikumā noteiktās īpašuma tiesības (sk. Sprieduma 7. punktu). 3.1. Lai izvērtētu Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai tas ir noteikts ar likumu, vai tas ir noteikts leģitīma mērķa labad un vai tas atbilst samērīguma principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 22. punktu). Savukārt, lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jānoskaidro: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai nepastāv personu pamattiesības mazāk ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi; 3) vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 23. punktu). 3.2. Var piekrist Spriedumā ietvertajai argumentācijai par apstrīdēto normu leģitīmo mērķi un piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Sprieduma 10. un 11.1. punktu). Savukārt Sprieduma 11.2. punktā pamatoti norādīts uz Satversmes tiesas judikatūras atziņu, ka apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un ar kuriem personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Tomēr Sprieduma 11.2. punktā nav izvērtēti Pieteikuma iesniedzēja argumenti par to, ka likumos "Par piesārņojumu" un "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" esot paredzēti personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi. Pēc Satversmes tiesas domām, Pieteikuma iesniedzējs neesot norādījis, ka pastāvētu kaut vai viens iedarbīgs alternatīvs līdzeklis, ar kuru apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt tikpat efektīvi. No Satversmes tiesas argumentiem izriet, ka saudzējošu attieksmi pret personu jau nodrošina tāda tiesiskā regulējuma pastāvēšana, kurš detālplānojuma izstrādes laikā personai ļauj nelabvēlīgus lēmumus apstrīdēt administratīvā procesa kārtībā. Tāpat Sprieduma 11.2. punktā nav sniegts pārliecinošs pamatojums tam, ka tieši apstrīdētās normas ir nepieciešamas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Satversmes tiesa nav pietiekami izvērtējusi argumentus par tādu saudzējošāku līdzekļu esamību, kuri Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības ierobežotu mazāk nekā apstrīdētās normas. 3.3. Spriedumā secināts, ka sabiedrības labums no apstrīdētajām normām esot lielāks par atsevišķa nekustamā īpašuma īpašnieka tiesībām nodarīto kaitējumu. Satversmes tiesa norāda, ka minētais regulējums neliedz nekustamo īpašumu īpašniekiem baudīt tiesības uz īpašumu, bet tikai paredz priekšnoteikumu šo tiesību līdzsvarošanai ar citu personu tiesībām. Apstrīdētās normas esot nepieciešamas, lai iespēju robežās nodrošinātu līdzsvaru starp vietējās pašvaldības, valsts, ieinteresētās sabiedrības un atsevišķu nekustamo īpašumu īpašnieku interesēm (sk. Sprieduma 12. punktu). Lai pamatotu minētos secinājumus, Satversmes tiesa Sprieduma 11.3. punktā pārbaudījusi, vai Aizputes novada dome, izstrādājot un pieņemot teritorijas plānojumu, ir ievērojusi vairākus teritorijas attīstības plānošanas principus (turpmāk arī - teritorijas plānošanas principi). Spriedumā aplūkoti pēctecības, vienlīdzīgu iespēju un savstarpējās saskaņotības principi. Noskaidrojot, vai sabiedrības ieguvums ir lielāks nekā indivīdam nodarītais zaudējums, Satversmes tiesa ir aprobežojusies ar atsevišķu teritorijas attīstības plānošanas principu izvērtēšanu.