4. Article

Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka, plānojot, kāda būs teritorijas atļautā izmantošana, proti, cik daudzveidīga atļautā izmantošana attiecīgajā teritorijā nosakāma, pašvaldības rīcības brīvību ierobežo gan teritorijas plānošanas mērķis - veicināt ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību, gan arī teritorijas plānošanas principi (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 24.4. punktu). 4.1. Spriedumā ir konstatēts: Pieteikuma iesniedzējs konstitucionālajā sūdzībā norādījis, ka viņa tiesības esot ierobežotas nesamērīgi, jo Aizputes novada dome, izstrādājot un pieņemot teritorijas plānojumu, pārkāpusi pēctecības, vienlīdzīgu iespēju un savstarpējās saskaņotības principus (sk. Sprieduma 11.3. punktu). Pieteikuma iesniedzējs pieteikumā ir norādījis uz minēto teritorijas attīstības plānošanas principu iespējamo pārkāpumu, tomēr to nav saistījis ar apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma samērīgumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 5. - 6. lpp.). Pēctecības, vienlīdzīgu iespēju un savstarpējās saskaņotības principi ir noteikti Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. panta 2., 3. un 8. punktā. Minētais likums stājās spēkā 2011. gada 1. decembrī. Līdz ar to pašvaldībai, izstrādājot un pieņemot teritorijas plānojumu, minētie principi bija jāievēro. 4.2. Spriedumā norādīts, ka Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. pantā norādītie teritorijas plānošanas principi ir jāņem vērā, lai taisnīgi līdzsvarotu dažādu personu intereses, gan sekmējot teritorijas ekonomisko attīstību, gan nodrošinot vides aizsardzības prasību ievērošanu. Tādējādi teritorijas plānošanas jomā pamattiesību ierobežojuma atbilstība samērīguma principam esot izvērtējama, ņemot vērā to, vai ir ievēroti teritorijas plānošanas principi (sk. Sprieduma 11.3. punktu). Sprieduma 11.3.1. - 11.3.3. punktā ir secināts, ka apstrīdētās normas neskar pēctecības un savstarpējās saskaņotības principus, kā arī nepārkāpj vienlīdzīgu iespēju principu. Pamatojoties uz minēto principu izvērtējumu, Satversmes tiesa atzīst, ka sabiedrības labums no apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma ir lielāks nekā atsevišķa nekustamā īpašuma īpašnieka tiesībām nodarītais kaitējums. 4.3. Satversmes tiesa ir vispārīgi norādījusi uz teritorijas plānošanas principu nozīmi pamattiesību ierobežojuma samērīguma noskaidrošanā, taču Spriedumā nav pamatots, kādā veidā katrs no Pieteikuma iesniedzēja minētajiem teritorijas attīstības plānošanas principiem būtu tieši saistāms ar sabiedrības gūtā labuma un indivīdam nodarītā zaudējuma (kaitējuma) izvērtēšanu. Pēctecības, savstarpējās saskaņotības un vienlīdzīgu iespēju principi definēti Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3. panta 2., 3. un 8. punktā. Pēctecības princips izpaužas tādējādi, ka jaunus teritorijas plānošanas dokumentus izstrādā, izvērtējot spēkā esošos attīstības plānošanas dokumentus un to īstenošanas praksi. Vienlīdzīgu iespēju princips nozīmē to, ka nozaru un teritoriālās, kā arī privātpersonu un sabiedrības intereses tiek vērtētas kopsakarībā ar mērķi veicināt attiecīgās teritorijas ilgtspējīgu attīstību. Savukārt atbilstoši savstarpējās saskaņotības principam teritorijas attīstības plānošanas dokumentus izstrādā, tos savstarpēji saskaņojot un izvērtējot citos teritorijas attīstības plānošanas dokumentos noteikto. 4.4. Teritorijas attīstības plānošanas principu ievērošana nenoliedzami atbilst sabiedrības interesēm. Tomēr nevar uzskatīt, ka šo principu ievērošana vien nodrošina sabiedrībai tādu ieguvumu, kas ir lielāks nekā indivīdam nodarītais kaitējums. Kā jau norādīts iepriekš, apstrīdētās normas saskaņā ar Spriedumā noteikto neskar pēctecības un savstarpējās saskaņotības principus. Līdz ar to Satversmes tiesas secinājums, ka sabiedrības labums ir lielāks par atsevišķa nekustamā īpašuma īpašnieka tiesībām nodarīto kaitējumu, būtībā ir balstīts vienīgi uz atziņu, ka Aizputes novada dome teritorijas plānošanas procesā nav pārkāpusi vienlīdzīgu iespēju principu. Argumentācijā, kas ietverta Sprieduma 11.3. - 12. punktā, Satversmes tiesa nebalstās uz apsvērumiem, kas palīdzētu noskaidrot īpašuma tiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam, bet gan cenšas padziļināti atklāt atsevišķu teritorijas attīstības plānošanas principu saturu. Spriedumā minēto teritorijas attīstības plānošanas principu izvērtējums nevar aizstāt pamatojumu tam, vai sabiedrības labums konkrētajā gadījumā ir lielāks par indivīdam nodarīto zaudējumu. Samērīguma principa pārbaudes prasības nav izpildītas, jo Spriedums neatklāj, kā konkrēti izpaužas sabiedrības ieguvumi no apstrīdētajās normās noteiktā ierobežojuma un kā tie atsver Pieteikuma iesniedzējam nodarīto zaudējumu.