83. Article — uz viņiem nav attiecināms.

11.2 Satversmes 92. pants paredz: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību." No tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet arī tiesības uz efektīvu tiesas sprieduma izpildi (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 22. jūnija sprieduma lietā "Pini and Others v. Romania", pieteikumi Nr. 78028/01 un 78030/01, 174.-189. punktu). Tomēr tiesības uz efektīvu tiesas sprieduma izpildi ir personai, kura vērsusies tiesā savu aizskarto interešu aizstāvībai, nevis tiesu izpildītājam, kas izpilda attiecīgo tiesas nolēmumu. Satversmes tiesas kolēģija uz to norādīja, pieņemot lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu attiecīgajā prasījuma daļā (sk. Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2012. gada 15. novembra lēmuma par lietas ierosināšanu 8. punktu, lietas materiālu 1. sēj. 33. lpp.). Pieteikumu iesniedzēji ir tiesīgi vērsties Satversmes tiesā vienīgi savu, nevis citu personu aizskarto pamattiesību aizsardzībai. Var piekrist Saeimas norādītajam, ka Tieslietu padome būtu tiesīga iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu par tiesu izpildītāju atlīdzības sistēmas jautājumiem. Vienlaikus šāds apsvērums nevar ierobežot tiesu izpildītāju individuālās tiesības vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā savu Satversmes 107. pantā ietverto pamattiesību aizsardzībai. Līdz ar to Pieteikumu iesniedzēji ir tiesīgi iesniegt pieteikumu par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 107. pantam. 12. Saeima un Ministru kabinets pauž viedokli, ka pieteikums Nr. 170/2012 iesniegts, neievērojot Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā paredzēto sešu mēnešu termiņu. Pamattiesību aizskārums esot radies brīdī, kad Pieteikumu iesniedzēji kļuvuši par tiesu izpildītājiem un viņu lietvedībā nonākusi pirmā izpildu lieta, kurā piedzinējs atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas. Apstrīdētās normas esot attiecināmas uz visiem pieteikuma Nr. 170/2012 iesniedzējiem ilgāk nekā sešus mēnešus (sk. Saeimas un Ministru kabineta atbildes rakstus, lietas materiālu 1. sēj. 125. un 131. lpp.). Savukārt Pieteikumu iesniedzēji nepiekrīt šim viedoklim paužot vairākus argumentus: Pirmkārt, Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskārums turpinoties, viņiem saņemot katru nākamo izpildu lietu, kurā piedzinējs atbrīvots no tiesas sprieduma izpildes izdevumu segšanas. Ilgstoša pamattiesību aizskāruma gadījumā noilguma termiņš rēķināms no aizskāruma izbeigšanās brīža. Otrkārt, tieši laikā pirms pieteikuma iesniegšanas tiesu izpildītājiem kompensējamās summas esot strauji samazinātas, vienlaikus ierobežojot viņu iespējas gūt ienākumus citās izpildu lietās, un līdz ar to samazinājušies tiesu izpildītāju kopējie ieņēmumi. Tostarp 2012. gada 1. septembrī spēkā stājušies Noteikumi Nr. 451, ar kuriem ievērojami samazināts tiesu izpildītāju amata atlīdzības apmērs. Tādējādi pēdējo sešu mēnešu laikā pirms pieteikuma iesniegšanas Satversmes tiesā esot konstatējamas būtiskas apstākļu izmaiņas, kas kalpojušas par atskaites punktu noilguma termiņa rēķināšanai. Treškārt, apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā tiekot apdraudēta spriedumu izpilde, tādējādi negatīvi ietekmējot iespējas īstenot piedzinēju tiesības uz taisnīgu tiesu. Līdz ar to izskatāmā lieta esot atzīstama par vispārsvarīgu Satversmes tiesas likuma 19.2 panta trešās daļas izpratnē (sk. Pieteikumu iesniedzēju papildu paskaidrojumus, lietas materiālu 2. sēj. 141.-146. lpp.). 12.1. Procesuālo termiņu aprēķināšanas kārtību Satversmes tiesa ir skaidrojusi spriedumā lietā Nr. 2012-16-01: ja personai nav iespēju aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā noteiktais sešu mēnešu termiņš sākas pamattiesību aizskāruma brīdī. Proti, persona nevar iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā, ja no aizskāruma rašanās brīža ir pagājis ilgāks laiks nekā seši mēneši. Šā termiņa noteikšanas galvenais mērķis ir nodrošināt tiesisko stabilitāti un aizsargāt citu personu tiesisko paļāvību. Laika gaitā citu personu iegūtās tiesības var kļūt svarīgākas par nelabvēlīgajām sekām, ko apstrīdētā norma radījusi konstitucionālās sūdzības iesniedzējam. Šis termiņš ir noteikts arī tādēļ, lai personas Satversmes tiesā vērstos tikai reāla savu pamattiesību aizskāruma gadījumā. Jau pirms Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas papildināšanas ar otro teikumu Satversmes tiesas praksē bija nostiprināta atziņa: "[..] jo persona ilgāk pacieš savu tiesību aizskārumu, jo tā ir mazāk ieinteresēta savu konstitucionālo tiesību aizsargāšanā" (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu). Nosakot Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā sešu mēnešu termiņu, likumdevējs ir paredzējis, ka gadījumā, ja apstrīdētā norma (akts) personai rada būtisku pamattiesību aizskārumu, tā nekavējoties vērsīsies Satversmes tiesā. Ja sešu mēnešu laikā pēc aizskāruma rašanās persona to nav darījusi, tad aizskārums, visdrīzāk, nav būtisks (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 22.3. punktu). Gadījumos, kad iespējamais pamattiesību aizskārums rodas jau tiesību normas spēkā stāšanās brīdī vai arī brīdī, kad persona pirmo reizi nokļūst situācijā, kurā uz to var tikt attiecināta konkrēta tiesību norma, Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā noteiktais sešu mēnešu termiņš parasti sākas tai pašā brīdī. Ja persona šo termiņu neievēro, tā zaudē tiesības vērsties Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 22.4. punktu). 12.2. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, tas, ka ilgstoša tiesību aizskāruma gadījumā termiņš skaitāms nevis no tiesību aizskāruma sākuma, bet gan no beigu laika, esot atzīstams par vispārējo tiesību principu. To pamatojot Pieteikuma iesniedzēji norāda uz piemēriem no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses (sk. Pieteikumu iesniedzēju papildu paskaidrojumus, lietas materiālu 2. sēj. 141.-142. lpp.). Satversmes tiesas procesā tiek vērtēta tiesību normas atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Tiesību normas ir attiecināmas uz nenoteiktu personu loku un regulē abstraktu situāciju ilgstošā periodā. Tādējādi ikviena tiesību norma var ilgstoši skart personas tiesības, tomēr tas nenozīmē, ka noilgums pieteikuma iesniegšanai neiestātos nekad. Konstitucionālās tiesas procesā īpaša nozīme ir tiesiskās stabilitātes principam un nepieciešamībai aizsargāt citu personu tiesisko paļāvību uz normatīvā regulējuma spēkā esamību. Tādējādi no personas ir sagaidāma aktīva savu tiesību aizsardzība, apstrīdot tiesību normas konstitucionalitāti uzreiz pēc aizskāruma rašanās, nevis pēc vairākus gadus ilgušas bezdarbības. Ar šādu mērķi 2009. gada 10. decembrī Satversmes tiesas likums tika papildināts ar 19.3 pantu, kas attiecībā uz atsevišķām lietu kategorijām nosaka pieteikuma iesniegšanas termiņus, kuri aprēķināmi no apstrīdētā akta spēkā stāšanās dienas (sk. likumprojekta Nr. 1445/Lp9 "Grozījumi Satversmes tiesas likumā" anotāciju). Tādējādi tiesiskās stabilitātes un citu personu tiesiskās paļāvības aizsardzība normatīvā regulējuma spēkā esamības laikā uzskatāma par būtisku apstākli, kura dēļ noilguma aprēķināšanas kārtība Satversmes tiesas procesā var atšķirties no citiem tiesvedības procesiem. 12.3. Vienlaikus Satversmes tiesa norāda, ka ikvienā lietā ir jāņem vērā konkrētas lietas apstākļi. Neviena tiesību norma nepastāv ārpus tiesību sistēmas un faktiskajiem apstākļiem, kuros tā tiek piemērota (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 4. punktu). Mainoties vienam tiesību sistēmas elementam vai objektīviem ārējiem apstākļiem, pastāv iespējamība, ka tiesību norma, kura iepriekš neaizskāra personas tiesības vai kuras radītais aizskārums personai šķita maznozīmīgs, konkrētā brīdī sāk ietekmēt personas pamattiesības tādā veidā, ka liek tai izjust būtisku aizskārumu. Attiecīgi par pamattiesību aizskāruma brīdi un atskaites punktu pieteikuma iesniegšanas termiņa aprēķināšanai var tikt uzskatīts brīdis, kad persona izjutusi šādu aizskārumu. Satversmes tiesa atzīst, ka persona ir tiesīga vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā, sniedzot attiecīgu pamatojumu un pierādījumus, kas apliecina, ka pēdējo sešu mēnešu laikā pirms pieteikuma iesniegšanas ir konstatējamas objektīvas tiesisko vai faktisko apstākļu izmaiņas, kuru dēļ persona izjūt no konkrētas tiesību normas izrietošu aizskārumu. Pieteikumu iesniedzēji ir snieguši šādu pamatojumu, norādot, ka pēdējo sešu mēnešu laikā pirms pieteikuma iesniegšanas spēkā stājušies Noteikumi Nr. 451, ar kuriem samazinātas tiesu izpildītāju amata atlīdzības takses. Var piekrist Pieteikumu iesniedzēju paustajam viedoklim, ka šādas izmaiņas ietekmē arī tiesu izpildītāju iespējas segt dažādus izdevumus piedziņas lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu segšanas. Tās ir uzskatāmas par objektīvām tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu izmaiņām, kas attiecas uz visiem pieteikuma Nr. 170/2012 iesniedzējiem, un var kalpot par atskaites punktu Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā paredzētā sešu mēnešu termiņa aprēķināšanai. Līdz ar to pieteikums ir iesniegts, ievērojot Satversmes tiesas likumā noteikto termiņu. 13. Satversmes 107. pants nosaka: "Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu." No lietas materiāliem izriet, ka šajā lietā vērtējama CPL 567. panta trešās daļas atbilstība tieši Satversmes 107. pantā ietvertajām tiesībām saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu. Ņemot vērā tiesu izpildītāju statusu, nepieciešams izvērtēt, vai Satversmes 107.pantā garantētās tiesības ir attiecināmas uz tiesu izpildītājiem. 13.1. Pirmkārt, tiesu izpildītāji bauda visas Satversmē noteiktās pamattiesības tāpat kā jebkura cita persona. Attiecībā uz tiesībām saņemt "veiktajam darbam atbilstošu samaksu" Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka tai jābūt samērīgai ar amata atbildību un noslodzi, neatkarības prasībām, no amata izrietošajiem ierobežojumiem, kā arī amata rangu konstitucionāli tiesiskajā iekārtā (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-12-01 21. punktu). Tomēr Satversmes tiesa ir arī norādījusi, ka Satversmes 107. pants neuzliek valstij pienākumu nodrošināt darbinieka vēlmēm atbilstošu darba samaksu (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03 17.2. punktu). Šie apsvērumi jāņem vērā, nosakot darba samaksu, bet tie per se nenosaka skaidrus juridiskus kritērijus, kas ļautu personai prasīt konkrēta apmēra atlīdzību vai arī atlīdzības palielināšanu. Satversmes 107. pants galvenokārt attiecas uz darba tiesiskajām attiecībām - tādām attiecībām, kuras uz darba līguma pamata radušās starp darba ņēmēju un darba devēju un kuras reglamentē Darba likums (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 21. maija sprieduma lietā Nr. 2003-23-01 10. punktu). Tomēr minētais neizslēdz iespēju attiecināt Satversmes 107. pantu arī uz citām personām, piemēram, tiesnešiem, civildienesta ierēdņiem, kā arī vēlētām valsts amatpersonām. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 107. pantā noteikts pamattiesību apjoms nodarbinātības jomā, kas precizēts normatīvajos aktos un attiecināms uz ikvienu personu, kura strādā algotu darbu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 8.3. punktu). Atbilstoši Tiesu izpildītāju likuma 79. pantam tiesu izpildītāji ir tiesīgi saņemt atlīdzību par katru amata darbību. Šī norma var tikt vērtēta kā likumdevēja noteiktais pamatprincips, kas regulē tiesu izpildītāju amata atlīdzības iekasēšanas kārtību un attiecīgi arī Satversmes 107. pantā ietverto tiesu izpildītāju pamattiesību realizāciju. Tādējādi Satversmes 107. pants ir attiecināms arī uz tiesu izpildītāju tiesībām saņemt atlīdzību par veikto darbu. 13.2. Otrkārt, tiesu izpildītāji ir brīvās juridiskās profesijas pārstāvji. Saskaņā ar Ministru kabineta 2001. gada 27. marta noteikumu Nr. 150 "Noteikumi par nodokļu maksātāju un nodokļu maksātāju struktūrvienību reģistrāciju Valsts ieņēmumu dienestā" 4.1.3. apakšpunktu un likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 1. panta 3. punkta "k" apakšpunktu tiesu izpildītāji ir pašnodarbinātas personas, kuras reģistrējas Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības veicēji. Savukārt Tiesu izpildītāju likuma 137. panta otrā daļa paredz, ka savā profesionālajā darbībā tiesu izpildītāji ir finansiāli patstāvīgi. Brīvo juridisko profesiju pārstāvji kā finansiāli patstāvīgas pašnodarbinātās personas paši ir atbildīgi par ienākumu gūšanu, tostarp rūpējoties arī par personisko izdevumu segšanai nepieciešamajiem ienākumiem un uzņemoties zināmu finansiālo risku par savām profesionālajām saistībām. Tomēr jāņem vērā arī tas apstāklis, ka tiesu izpildītāji nav tiesīgi patvaļīgi noteikt sniedzamo pakalpojumu takses vai arī vienoties par tām ar piedzinēju. Tiesas nolēmumu izpildes nodrošināšana ir valsts pienākums. Līdz ar to tiesu izpildītāju finansiālā patstāvība neizslēdz valsts pienākumu noteikt kārtību, kādā tiesu izpildītāji iekasē amata atlīdzību. 13.3. Treškārt, atbilstoši Tiesu izpildītāju likuma 134. panta pirmajai daļai tiesu izpildītāju profesionālās darbības (prakses) mērķis nav peļņas gūšana. Tomēr šo normu nevar interpretēt ārpus sociālās realitātes. Minētās normas formulējums neizslēdz to, ka tiesu izpildītājiem ir nepieciešams finansējums prakses uzturēšanai, darbinieku algošanai, tiesas nolēmumu izpildes nodrošināšanai, kā arī līdzekļi savu ikdienas izdevumu segšanai. Ja likumdevējs neparedzētu kārtību, kādā tiesu izpildītāji var gūt tiem nepieciešamos finanšu līdzekļus, Zvērinātu tiesu izpildītāju institūta funkcionēšana nebūtu iespējama un tiktu apdraudētas tiesas procesā iesaistīto personu tiesības uz efektīvu tiesas nolēmuma izpildi. Tādējādi likumdevējam ir jānosaka kārtība, kādā tiesu izpildītāji var gūt savai ikdienas darbībai nepieciešamos līdzekļus un vienlaikus tiktu nodrošinātas arī Satversmes 107. pantā ietvertās pamattiesības. Līdz ar to Satversmes