92. Article — Tādēļ Saeima uzskata, ka nav konstatējams

Satversmes 107. pantā noteikto pamattiesību aizskārums. 4. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas Republikas Ministru kabinets, kuru tiesas sēdē pārstāvēja Tieslietu ministrijas Tiesu sistēmas politikas departamenta direktore Inita Ilgaža, - nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim un uzskata, ka Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts atbilst Satversmes 64. un 105. pantam. 4.1. Ministru kabinets, pamatojoties uz apsvērumiem, kas ir līdzīgi Saeimas norādītajiem, pauž viedokli, ka pieteikums Nr. 170/2012 nav iesniegts Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā noteiktajā termiņā. Noteikumi Nr. 670 esot stājušies spēkā vairāk nekā sešus mēnešus pirms pieteikuma iesniegšanas un visu pieteikuma Nr. 170/2012 iesniedzēju tiesības aizskarot jau ilgāk nekā sešus mēnešus. Ministru kabinets pauž neizpratni, kāpēc tiesu izpildītāju profesijai svarīgi jautājumi netiek risināti ar Tieslietu padomes starpniecību, jo tās kompetencē ietilpstot visu ar tiesu sistēmas darbību saistīto jautājumu risināšana. 4.2. Noteikumi Nr. 670 izdoti, pamatojoties uz CPL 567. panta ceturtajā daļā noteikto deleģējumu, saskaņā ar kuru Ministru kabinets nosaka izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un maksāšanas kārtību. Pirms Noteikumu Nr. 670 spēkā stāšanās izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un maksāšanas kārtību regulējuši Ministru kabineta 2004. gada 1. jūnija noteikumi Nr. 510 "Noteikumi par izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un to maksāšanas kārtību". Tomēr tajos noteiktā izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu atlīdzināšanas kārtība bijusi ļoti birokrātiska un smagnēja. Turklāt apstākļos, kad valsts budžeta līdzekļi bija ļoti ierobežoti, tā neesot spējusi nodrošināt izdevumu segšanu no valsts budžeta līdzekļiem faktiskajā apmērā visās konkrēto kategoriju izpildu lietās. Situācijas risināšanai Ministru kabinets esot pieņēmis Noteikumus Nr. 670, saskaņā ar kuriem visi tiesu izpildītāji par katru iecirkni, kurā tie pastāvīgi veic amata pienākumus, saņem finansējumu kompensācijas veidā un šīs kompensācijas apmērs tiek noteikts proporcionāli to pārskata perioda ietvaros tiesu izpildītāja lietvedībā no jauna saņemto izpildu lietu skaitam, kurās piedzinēji ir atbrīvoti no sprieduma izpildes izdevumu samaksas. Tādējādi tiekot nodrošināta finansējuma piešķiršana ikvienam tiesu izpildītājam, vienlaikus nodrošinot lielāku finansējumu no valsts budžeta līdzekļiem tiem tiesu izpildītājiem, kuru lietvedībā ir vairāk izpildu lietu, kurās piedzinējs atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas. Ministru kabinets uzskata, ka Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts neaizskar Satversmes 105. pantā nostiprinātās Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības. Kopš 2003. gada tiesu izpildītāji savu darbību veic atbilstoši brīvās juridiskās profesijas principiem. Tiesu izpildītāju amata atlīdzības sistēmas reformas ietvaros ar izpildes procesa nodrošināšanu saistīto izmaksu segšanas slogs esot pārcelts uz procesā iesaistītajām pusēm. Saskaņā ar sprieduma izpildi regulējošām tiesību normām sprieduma izpildes izdevumus sedz parādnieks. Tādējādi tiesu izpildītāji varot piedzīt visus izdevumus no parādnieka un apstrīdētās normas neradot Satversmes 105. pantā nostiprināto pamattiesību aizskārumu. Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts nepārkāpjot likumdevēja deleģējumu un atbilstot Satversmes 64. pantam. Atbilstoši likumdevēja deleģējumam Ministru kabinets nosaka apmēru un kārtību, kādā maksājami izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi. Tajā nav precizētas nedz sedzamo izdevumu robežas, nedz to noteikšanas kritēriji, nedz arī jebkāda veida ierobežojumi vai pamatprincipi izdevumu segšanas mehānisma veidošanai. Šie jautājumi atstāti risināšanai valdības izdotos normatīvajos aktos. No minētā izrietot secinājums, ka, mainot valsts budžeta līdzekļu izmaksāšanas kārtību, proti, pārejot no individuālu avansa pieprasījumu un rēķinu apmaksas sistēmas uz kompensācijas sistēmu, Noteikumu Nr. 670 8.-12. punktā nav pārkāpts CPL 567. panta ceturtajā daļā noteiktā deleģējuma apjoms. 5. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda, ka saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu sagatavojusi Ministru kabineta atbildes rakstu, tātad pilnībā pievienojas tajā paustajiem argumentiem, kā arī norāda uz papildu apsvērumiem. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, ar apstrīdētajām normām netiekot ierobežotas tiesu izpildītāju tiesības saņemt amata atlīdzību. Tāpat netiekot pārkāptas Satversmes 105. pantā paredzētās tiesības uz īpašumu, jo izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi lietās, kurās piedzinējs atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas, tiek maksāti kompensācijas veidā. Valsts esot izpildījusi savu pienākumu radīt tiesu izpildītāju darbības strukturālo ietvaru, caur kuru tiekot realizētas arī viņu tiesības uz materiālo nodrošinājumu. Tiesu izpildītāju darbības finansēšanas modelis esot veidots tādējādi, lai nodrošinātu sprieduma izpildi arī tajās lietās, kurās piedzenamās summas ir nelielas vai arī sekmīgas piedziņas iespējamība ir maza. Turklāt sekmīgas piedziņas gadījumā lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu segšanas, visus izdevumus varot piedzīt no parādnieka. Neesot pamata uzskatīt, ka Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts pārkāptu CPL 567. panta ceturtajā daļā ietvertā deleģējuma apjomu. Likumdevējs esot izdarījis izvēli, nosakot gadījumus, kādos piedzinējs atbrīvojams no sprieduma izpildes izdevumu segšanas. Savukārt Ministru kabinetam esot deleģētas tiesības noteikt kārtību, kādā ar sprieduma izpildi saistītie izdevumi tiek segti no valsts budžeta. Tādēļ varot uzskatīt, ka tiesības noteikt šādu kārtību ietver arī tādas sistēmas izveidi, kurā tiesu izpildītāji saņem kompensāciju, nevis pilnīgu izdevumu atlīdzinājumu. Līdz ar to Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts atbilstot Satversmes 64. un 105. pantam. Tieslietu ministrijas pārstāve - Tiesu sistēmas politikas departamenta juriskonsulte Evija Timpare - tiesas sēdē atzina, ka ne visās lietās tiekot segti ar sprieduma izpildi saistītie izdevumi, taču Noteikumos Nr. 670 ietvertais modelis esot atzīts par taisnīgāko un atbilstošāko maksāšanas sistēmu, ņemot vērā Tieslietu ministrijai valsts budžetā pieejamos līdzekļus. 6. Pieaicinātā persona - Tieslietu padome - norāda, ka tiesu izpildītāji gan ir institucionāli pašnodarbinātas personas, tomēr funkcionāli esot uzskatāmi par tiesu sistēmai piederīgām valsts amatpersonām. Tiesu izpildītājiem noteiktais pašnodarbināto personu statuss esot saistāms vienīgi ar valsts izveidoto finansēšanas modeli. Katras tiesu izpildītājiem uzticētās funkcijas izpilde radot objektīvi novērtējamas izmaksas, kuru segšanai jāparedz skaidrs un stabils finansējums no valsts budžeta vai privātpersonu maksājumiem. No tiesiskā regulējuma izrietot nepārprotama likumdevēja griba paredzēt finanšu līdzekļus par konkrētu amata darbību veikšanu. Konkrētajā gadījumā tiekot ierobežotas tiesu izpildītāju tiesības saņemt amata atlīdzību lietās, kurās piedzinējs atbrīvots no izdevumu segšanas. Negūtā amata atlīdzība tiesu izpildītājiem esot jākompensē no citās izpildu lietās gūtajiem ienākumiem. Kaut arī šāda "šķērssubsīdija" varētu būt piemērots līdzeklis visu privātpersonu un it īpaši sociāli atbalstāmo personu tiesību aizsardzības nodrošināšanai, tomēr tai vajagot būt samērīgai ar tiesu izpildītāju tiesību ierobežojumiem un maksājošajiem piedzinējiem uzlikto papildu slogu. Ņemot vērā to lietu lielo īpatsvaru, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu segšanas, varot secināt, ka netiek nodrošināta samērīga visu iesaistīto personu interešu ievērošana. Apstrīdētās normas apdraudot tiesu izpildītāju prakses stabilitāti un efektīvas tiesu spriedumu izpildes iespējas. 7. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs, kuru tiesas sēdē pārstāvēja Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas juriskonsulte Monta Tīģere, - uzskata, ka algota darba veikšana ir būtiskākais kritērijs, pēc kura tiek noteikts, vai persona ir apveltīta ar Satversmes 107. pantā nostiprinātajām tiesībām. Tomēr neesot izslēdzama arī atsevišķu pašnodarbināto personu ietveršana Satversmes 107. panta subjektu lokā, jo īpaši tad, ja šīs personas, neraugoties uz savu tiesisko statusu un darba patstāvību, veic noteiktas funkcijas valsts interesēs, to darbību reglamentē likums un tās savā darbībā pielīdzināmas valsts amatpersonām. Tādējādi Satversmes 107. pantā ietvertās pamattiesības esot attiecināmas arī uz tiesu izpildītājiem. Kaut arī lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu segšanas, attiecīgos izdevumus varot piedzīt no parādnieka, tomēr ļoti daudzās šādās lietās piedziņa neesot iespējama. Turklāt atsevišķos gadījumos tiesiskais regulējums šādu iespēju nemaz neparedzot un tiesu izpildītāji esot spiesti veikt darbu bez atlīdzības. Taisnīgu atlīdzību par tiesu izpildītāju veiktajām amata darbībām varot nodrošināt, ne vien paredzot atlīdzību par katru amata darbību, bet arī ar alternatīviem mehānismiem (šķērssubsīdiju princips). Tomēr šādiem līdzekļiem vajagot būt efektīviem un vienlīdz pieejamiem visiem tiesu izpildītājiem neatkarīgi no prakses vietas. CPL 567. panta trešajā daļā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam neesot konstatējams leģitīms mērķis, un tādēļ šī norma esot atzīstama par neatbilstošu Satversmes 107. pantam. Noteikumu Nr. 670 8.-12. punktā ietvertā regulējuma mērķis esot nevis pilnībā atlīdzināt tiesu izpildītājiem izpildu darbību veikšanai nepieciešamos izdevumus, bet tikai daļēji tos kompensēt. Tādējādi tiekot radītas situācijas, kad pārējos ar tiesas sprieduma izpildi saistītos izdevumus tiesu izpildītāji ir spiesti segt no saviem ienākumiem. Līdz ar to tiekot aizskartas Satversmes 105. pantā ietvertās Pieteikuma iesniedzēju pamattiesības. Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts esot pieņemts ar mērķi taupīt valsts budžeta līdzekļus un nodrošināt taisnīgu līdzekļu sadali starp visiem tiesu izpildītājiem. Tomēr, ņemot vērā, ka Noteikumi Nr. 670 pieņemti 2011. gada 30. augustā, respektīvi, laikā, kad valsts piedzīvoja ekonomisko augšupeju, esot apšaubāms tas, vai šādi apsvērumi var tikt atzīti par pamattiesību ierobežojuma leģitīmu mērķi. Turklāt šādu mērķi būtu iespējams sasniegt, izmantojot citus, saudzīgākus līdzekļus, citastarp nodrošinot to, ka tiesu izpildītāji tiek iekļauti to institūciju un amatpersonu lokā, kurām valsts deleģētu funkciju izpildei informācija no valsts nozīmes publiskajiem reģistriem ir pieejama bez maksas. Tādējādi Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts esot atzīstams par neatbilstošu Satversmes 105. pantam. Tiesībsargs pauž viedokli, ka Ministru kabineta tiesības noteikt ar sprieduma izpildi saistīto izdevumu maksāšanas kārtību primāri vērtējamas kā tiesības noteikt procesuālo kārtību un nevar ietvert materiālas normas, kas ierobežotu pamattiesības. Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts esot pieņemts, pamatojoties uz CPL 567. panta ceturtajā daļā un 620.10 panta otrajā daļā ietverto deleģējumu. Vērtējot Ministru kabineta pieņemtā akta saturu, secināms, ka tajā ietverts ne vien procesuālais regulējums, bet arī materiālo tiesību normas, kas samazina tiesu izpildītājiem atlīdzināmo izdevumu apmēru. Tādējādi Noteikumi Nr. 670 neatbilstot Civilprocesa likumā ietvertajam deleģējumam un Satversmes 64. pantam. Attiecībā uz Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļā paredzētā sešu mēnešu termiņa ievērošanu Tiesībsargs pauž viedokli, ka Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārums turpinoties visu laiku, tāpēc sešu mēnešu termiņš esot skaitāms no dienas, kad viņu lietvedībā nonākusi nevis pirmā, bet gan pēdējā izpildu lieta, kurā piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu segšanas. 8. Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padome (turpmāk - tiesu izpildītāju padome), kuru tiesas sēdē pārstāvēja tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētājs Andris Spore, - norāda, ka, izveidojot tiesu izpildītāju profesiju kā brīvo juridisko profesiju, valstij bija jāparedz mehānisms, kas ne vien juridiski, bet arī praktiski nodrošinātu šīs profesijas pastāvēšanai un tai deleģēto valsts funkciju efektīvai īstenošanai nepieciešamo finansējumu. Taču apstrīdētās normas neparedzot tiesu izpildītājiem atlīdzību par veikto darbu un izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu pilnīgu kompensāciju gadījumos, kad piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas. Pēc tiesu izpildītāju padomes ieskata, tas, ka valsts gadījumos, kad piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas, savu pienākumu finansēt sprieduma izpildi pārlikusi uz tiesu izpildītājiem, veidojot pretrunu ar Satversmē garantētajām pamattiesībām. Proti, šādos gadījumos, kad atbilstoši CPL 567. panta trešajai daļai tiesu izpildītājiem nav paredzēta amata atlīdzība, tiekot pārkāptas viņiem Satversmes 107. pantā noteiktās tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu. Savukārt tas, ka tiesu izpildītājiem ir jāiegulda personiskie līdzekļi, lai segtu faktiskos sprieduma izpildes izdevumus daļā, kurā tos nesedz valsts izmaksātā kompensācija, veidojot Satversmes 105. pantā garantēto īpašuma tiesību aizskārumu. Problēmas netiekot atrisinātas arī ar Civilprocesa likumā noteiktajām tiesībām piedzīt sprieduma izpildes izdevumus no parādnieka, jo atsevišķos gadījumos tiesiskais regulējums šādas tiesības nemaz neparedzot, turklāt tiesības piedzīt sprieduma izpildes izdevumus no parādnieka vēl nenozīmējot, ka tās iespējams īstenot arī praksē. Valsts esot noteikusi augstu slieksni īpašumam, uz kuru nevar vērst piedziņu, tādējādi tiesu izpildītāju darbības efektivitāte esot atkarīga ne tikai no viņa zināšanām, uzcītības un citām personiskajām īpašībām, bet galvenokārt no apstākļiem, kurus tas nevar ietekmēt, tādiem kā, piemēram, jau minētais parādnieka mantiskais stāvoklis un izpildu darbību tiesiskais regulējums. Tiesu izpildītāju padome norāda, ka iepriekš bija pieejami daži šķērssubsīdiju avoti (procenti no kredītiestāžu depozīta kontos esošo naudas līdzekļu glabāšanas, lielāka apmēra amata atlīdzības takses), bet pēc Tieslietu ministrijas iniciatīvas tie esot likvidēti. Turklāt šķērssubsīdiju sistēma neesot taisnīga pret tām personām, kurām saskaņā ar to uzlikts pienākums maksāt ne tikai par saņemto pakalpojumu, bet arī par pakalpojumu, kas tiek sniegts citām personām, kuras no maksāšanas ir atbrīvotas. Līdz ar to tiesu izpildītāju padome uzskata, ka regulējums, kas tiesu izpildītājiem uzliek pienākumu veikt tiesas nolēmumu izpildi bez atlīdzības un vienlaikus nenodrošina atlīdzību par amata darbībām ar alternatīviem mehānismiem, nevar būt ilgtspējīgs un taisnīgs. CPL 567. panta trešajā daļā neesot paredzēts, ka no valsts budžeta līdzekļiem būtu atlīdzināmi izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi nepilnā apmērā vai tikai atsevišķi izdevumi izlases veidā. Tiesas sēdē tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētājs A. Spore norādīja, ka dažādās tiesu izpildītāju prakses vietās, īpaši ārpus Rīgas esošajos tiesu izpildītāju iecirkņos, finansiālais stāvoklis esot ļoti atšķirīgs. Šāda situācija varot apdraudēt tiesas nolēmumu izpildes kvalitāti. 9. Pieaicinātā persona - bijušais Latvijas Republikas Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, zvērināts advokāts Linards Muciņš - pauda viedokli, ka tiesu izpildītāji, būdami neatkarīgs tiesu varai piederīgs izpildu orgāns un valsts publiskas amatpersonas, reizē darbojas arī kā brīvās juridiskās profesijas pārstāvji. Tādējādi tiesu izpildītājiem esot tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošo samaksu saskaņā ar Satversmes 107. pantā noteikto. Ja valsts nolēmusi samazināt takses mazturīgajām personām vai veikusi pasākumus kādas mazāk aizsargātas sociālās grupas aizsardzībai, tad šis samazinājums esot attiecīgi kompensējams no valsts budžeta. Paredzot tiesu izpildītāju amata atlīdzību takses formā, valstij esot jāvadās pēc noteiktiem kritērijiem. Pirmkārt, šīm taksēm esot jāatspoguļo sniegtās juridiskās palīdzības raksturs, reālie izdevumi, laika patēriņš un iespējamais risks. Otrkārt, takses esot jānosaka atbilstoši sociālajam taisnīgumam, proti, samazinot amata atlīdzību par mazajām piedziņas summām vai sociāli sensitīvos gadījumos, šim samazinājumam jātiek kompensētam, palielinot atlīdzību par lielajām piedziņas summām. Treškārt, valsts varot uzdot tiesu izpildītājiem sniegt juridisko palīdzību likumā noteiktām personu grupām, atbrīvojot tās no izdevumu segšanas vai samazinot takšu apmēru. Tomēr valstij esot pienākums segt visu ar šo samazinājumu radīto finansiālo iztrūkumu, nevis tikai tiešos izdevumus, jo citādi valsts noteiktās takses neatbilstu pirmajos divos punktos minētajām prasībām. Nenozīmīgās ikmēneša kompensācijas summas liecinot, ka Satversmes 107. pants attiecībā uz tiesu izpildītājiem netiek ievērots, jo brīvās juridiskās profesijas amatpersonām būtu jāsaņem ne tikai veiktajam darbam atbilstoša samaksa, bet arī atlīdzība par visiem biroja uzturēšanai un piedziņas veikšanai nepieciešamajiem izdevumiem. Tādējādi tiesas spriedumu izpilde faktiski tiekot nodrošināta uz tiesu izpidlītāju īpašuma rēķina. Ņemot vērā pieteikumā norādīto izpildu lietu apjomu un izmaksājamās niecīgās kompensācijas summas, spēkā esošā kārtība aizskarot Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz īpašumu. Neesot pamata uzskatīt, ka ar ienākumiem no vienām izpildu lietām, būtu jāsubsidē sprieduma izpildes veikšana citās lietās. Secinājumu daļa 10. No lietas materiāliem izriet, ka lietas dalībniekiem ir atšķirīgi viedokļi par iespēju turpināt tiesvedību šajā lietā. Saeima un Ministru kabinets uzskata, ka lietā izvērtējamie jautājumi nevarot tikt izskatīti konstitucionālās sūdzības kārtībā, turklāt Pieteikumu iesniedzēji esot vērsušies Satversmes tiesā, neievērojot pieteikuma iesniegšanas termiņu. Savukārt Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka Tieslietu padomes tiesības risināt ar tiesu sistēmu saistītos jautājumus pašas par sevi nevarot izslēgt Pieteikumu iesniedzēju tiesības vērsties Satversmes tiesā savu pamattiesību aizsardzībai, bet procesuālie termiņi nevarot tikt rēķināti no apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīža. Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka procesuāla rakstura jautājumi par tiesvedības izbeigšanu parasti apskatāmi pirms tiesību normas konstitucionalitātes izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms izvērtēs lietas dalībnieku argumentus par nepieciešamību un iespēju turpināt lietas izskatīšanu Satversmes tiesas procesā. 11. Saeima norāda, ka tiesas nolēmumu izpilde kā būtisks personas tiesību uz taisnīgu tiesu elements kopsakarā ar tiesu izpildītāju atlīdzības jautājumu analizējama saistībā ar Satversmes 83. un 92. pantu. Šādā kontekstā vērtējama arī CPL 567. panta trešās daļas atbilstība Satversmei. Tādēļ neesot pamata apstrīdēto normu vērtēt saistībā ar Satversmes 107. pantā ietverto pamattiesību aizskārumu. Turklāt jautājums par tiesu izpildītāju atlīdzības sistēmas atbilstību Satversmes 83. un 92. pantam esot vērtējams kā strīds starp valsts varas atzariem un kā tāds varētu tikt vērtēts vienīgi pēc Tieslietu padomes iesniegta pieteikuma, nevis konstitucionālās sūdzības kārtībā (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 127. lpp.). 11.1 Satversmes 83. pants paredz: "Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti." Saeima, atsaucoties uz Satversmes tiesas lietu Nr. 2011-10-01, norāda, ka Tieslietu padome pārstāv ne vien tiesu intereses, bet arī tiesu varai piederīgo personu intereses. Saeima pamatoti norāda, ka Satversmes tiesa minētajā lietā Satversmes 83. panta kontekstā vērtēja ne vien tiesnešu, bet arī prokuroru atlīdzības sistēmu. Tomēr lēmumā par tiesvedības izbeigšanu ir norādīts, ka šāda rīcība pamatota vienīgi ar paša likumdevēja izvēli piesaistīt prokuroru algas tiesnešu algām. Minētajā lietā apstrīdētās normas tika vērtētas, balstoties uz tiesnešiem paredzētajām garantijām, savukārt uz prokuroriem tās attiecināja, ievērojot likumdevēja noteikto tiesnešu un prokuroru atlīdzības sasaisti (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 28. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-10-01 23. punktu). Satversmes 83. pants expressis verbis attiecas vienīgi uz tiesnešiem, nevis uz visu tiesu varu. Kaut arī tiesu izpildītāji ir tiesu sistēmai piederīgas personas, kuras savā amata darbībā ir neatkarīgas un pakļautas vienīgi likumam, tomēr atšķirībā no tiesnešiem viņi nespriež tiesu un Satversmes