5. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmo teikumu. Tiesībsarga argumenti, ar kuriem tiek pamatots šāds viedoklis, ir līdzīgi Pieteikuma iesniedzējas argumentiem. Tiesībsargs papildus norāda: vienlīdzības princips nozīmē to, ka vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos izturēšanās ir vienāda, bet atšķirīgos apstākļos - atšķirīga. Šis princips nevarot tikt piemērots patstāvīgi, bet tikai kopā ar kādu citu tiesību normu - šajā gadījumā Satversmes 111. pantu, ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 2. un 25. pantu, ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 2. panta 2. punktu, Eiropas Sociālās hartas preambulu un II sadaļas 13. pantu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 168. panta 1. un 7. punktu. Nepieciešamība zāļu kompensācijas sistēmā iekļaut arī dārgās zāles esot uzskatāma par personu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Tomēr neesot saskatāms pietiekams pamatojums apstrīdētajā normā ietvertajai atrunai, kas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām tad, kad finansējums dārgo zāļu iegādei vairs nav pieejams. Normatīvie akti neparedzot veidus, kā varētu rast kompensācijai par dārgo zāļu iegādi nepieciešamo finansējumu, piemēram, samazinot izdevumus citās jomās, un šis normatīvā regulējuma trūkums novedot pie nesamērīga pacientu pamattiesību ierobežojuma. Valsts veselības aprūpei varot atvēlēt noteikta ierobežota apjoma finanšu resursus. Tomēr arī šādos apstākļos valstij vajagot nodrošināt taisnīgu līdzsvaru veselības aprūpei atvēlēto finanšu resursu sadalē, ievērojot gan atsevišķu pacientu nepieciešamību saņemt dārgus veselības aprūpes pakalpojumus, gan arī vispārējo nepieciešamību nodrošināt veselības aprūpes pieejamību pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai. Dārgo zāļu iegādei nepieciešamo finansējumu esot iespējams rast arī, piemēram, Eiropas Savienības programmas "Kopienas rīcība veselības aizsardzības jomā (2008. - 2013. gadam)" ietvaros.