6. Article

Pieaicinātā persona - Reto slimību biedrība "Caladrius" (turpmāk - Caladrius) - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Lietā strīds esot vienīgi par to, vai ar apstrīdēto normu noteiktā atšķirīgā attieksme var tikt attaisnota ar samērīgu nepieciešamību sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi. Turklāt esot jāņem vērā arī Satversmes 111. pantā noteiktais, proti, tas, ka personas tiesībām uz veselību atbilst valsts pienākums gādāt par veselības aprūpes iestāžu, pakalpojumu, aprīkojuma un zāļu esamību, kā arī pieejamību. Valstij neatkarīgi no tās attīstības līmeņa esot pienākums veikt pasākumus, lai, izmantojot visus nepieciešamos līdzekļus, panāktu ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī. Tomēr saskaņā ar apstrīdēto normu daļai pacientu dzīvības funkciju nodrošināšanai nepieciešamie medikamenti vispār netiekot kompensēti. Tādējādi šo pacientu sociālās tiesības, tostarp tiesības uz zāļu pieejamību, netiekot nodrošinātas pat minimālā līmenī. Izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību samērīguma principam, Caladrius norāda: Ministru kabinets nav spējis pamatot to, ka apstrīdētā norma sasniegtu tajā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi. Pirmkārt, neesot sniegts objektīvs un racionāls pamatojums tam, kādēļ gadījumā, kad tiek pārsniegts attiecīgajam gadam plānotais pacientu skaits, valsts budžetā nevarētu rast līdzekļus atlikušajiem pacientiem nepieciešamo zāļu kompensēšanai. Otrkārt, pacientu skaita pieaugums esot pietiekami prognozējams lielums, lai valsts varētu paredzēt, cik daudz līdzekļu attiecīgajā gadā vajadzēs kompensējamiem medikamentiem. Apstrīdētā norma arī neesot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo, piemēram, 2012. gadā neesot savlaicīgi izlietoti aptuveni 2,2 miljoni latu no visiem kompensējamo medikamentu apmaksāšanai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Turklāt to pacientu skaits, kuriem C sarakstā iekļautās zāles tiks kompensētas, tiekot noteikts, vadoties pēc iepriekšējā gadā terapiju uzsākušo pacientu skaita, kā arī to pacientu skaita, kuru izdevumus par attiecīgo zāļu iegādi segs zāļu reģistrācijas apliecības turētājs. Tātad netiekot ņemts vērā to pacientu skaits, kuriem konstatētās diagnozes prasa ārstēšanu ar C sarakstā iekļautajām zālēm, kā arī nozares ārstu prognozes. Caladrius neatzīst, ka apstrīdētā norma radītu sabiedrībai tik lielu ieguvumu, ka tas spētu atsvērt pacientam nodarīto kaitējumu. Personas tiesības uz veselību un dzīvību esot atzīstamas par tādām vērtībām, kuras nevar tikt pakārtotas apsvērumiem par finanšu resursu efektīvu izlietojumu.