7. Article

Pieaicinātā persona - Leikēmijas slimnieku atbalsta biedrība - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Slimības, kuru ārstēšanai paredzētas C sarakstā iekļautās zāles, tostarp leikēmija un limfoma, esot hroniskas, smagas un praktiski nedziedināmas. Šo slimību progresēšana ikvienā gadījumā nopietni apdraudot cilvēka dzīvību, un līdz ar to nepieciešamo zāļu savlaicīgai lietošanai esot izšķiroša nozīme dzīvības saglabāšanā. Biedrības līdzšinējā pieredze liecinot, ka situācijas, kad pacienti nevar saņemt tiem nepieciešamos medikamentus zāļu kvotu izbeigšanās dēļ, atkārtojoties katru gadu un reizēm veidojoties jau gada pirmajā pusē. Leikēmijas slimnieku atbalsta biedrība norāda, ka izskatāmajā lietā jāņem vērā arī Satversmes 93. un 111. pantā noteiktais. No šīm normām izrietot secinājums, ka finanšu līdzekļu trūkums nevar tikt izmantots par juridisku argumentu sociālo tiesību pārkāpumam. Biedrība piekrīt Ministru kabineta viedoklim par to, kuras personas izskatāmajā lietā atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, kā arī tam, ka apstrīdētā norma rada atšķirīgu attieksmi pret pacientiem, kuri saskaņā ar to ir saņēmuši zāļu kompensācijas atteikumu. Taču Leikēmijas slimnieku atbalsta biedrība nepiekrīt tam, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums būtu samērīgs. Visa sabiedrība esot ieinteresēta, lai visi pacienti savlaicīgi saņemtu tiem nepieciešamās zāles. Ja nepieciešamā terapija netiek uzsākta savlaicīgi, pieaugot ar ielaistām un smagām slimībām sirgstošo pacientu skaits un attiecīgi vēlāk rodoties papildu izdevumi sakarā ar šo pacientu ārstēšanu. Situācija, kad daļai pacientu to dzīvības uzturēšanai nepieciešamie medikamenti netiek kompensēti tikai tādēļ, ka slimība viņiem ir diagnosticēta vēlāk nekā citiem pacientiem, neesot samērīga, un zāļu kompensācijai paredzēto līdzekļu sadalīšanai varot tikt izraudzīti arī samērīgāki un labāki risinājumi. C sarakstā iekļautās zāles esot ļoti dārgas, un būtībā nemaz neesot iespējama tāda situācija, ka paši pacienti tās varēs iegādāties par saviem līdzekļiem. Līdz ar to esot nekorekts Ministru kabineta arguments, ka apstrīdētās normas alternatīva varētu būt zāļu daļēja izņemšana no C saraksta vai arī pacientu līdzmaksājumu ieviešana. Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt arī tādējādi, ka tiek saglabāta nepieciešamība noteikt to pacientu skaitu, kuriem tiks kompensētas C sarakstā iekļautās zāles. Taču vienlaikus būtu jāplāno budžeta līdzekļi arī neparedzētiem gadījumiem, ja minētais pacientu skaits tiktu pārsniegts. Leikēmijas slimnieku atbalsta biedrība arī norāda, ka citās valstīs, piemēram, Lietuvā, Igaunijā un Vācijā, nepastāvot apstrīdētajā normā paredzētajai analoģiska kvotu sistēma attiecībā uz dārgo zāļu kompensēšanu.