3. Article

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrais teikums nosaka: ja nav iespēju Satversmē nostiprinātās pamattiesības aizstāvēt ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā no pamattiesību aizskāruma brīža. 3.1. Konstitucionālās sūdzības precizējumos Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka viņa pamattiesību aizskārums pirmo reizi esot izpaudies 2007. gada 13. decembrī, kad Saeima viņu apstiprinājusi par tiesnesi un uz viņu sākuši attiekties tiesnesim likumā noteiktie ierobežojumi. Taču tobrīd viņš vēl pamattiesību aizskārumu neesot izjutis, jo vēlme darboties politiskajā partijā viņam radusies tikai vēlāk, kad viņš sapratis, ka "ir svarīgi, lai viņa politiskie uzskati par norisēm sabiedrībā tiktu atbilstoši izpausti un pārstāvēti". No lietas materiāliem un tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem secināms tas, ka Pieteikuma iesniedzējs norādījis uz ilgstošu un pastāvīgu apstrīdētās normas radīto aizskārumu, kurš eksistē, bet kura rašanās brīdis nav nosakāms. Savukārt tiesas sēdē, atbildot uz vairākkārtējiem Satversmes tiesas tiesnešu un Saeimas pārstāvja jautājumiem, Pieteikuma iesniedzējs pauda viedokli, ka par viņa pamattiesību aizskāruma rašanās brīdi uzskatāms 2012. gada 4. jūlijs. 3.2. Satversmes tiesa Sprieduma 22. punktā atzina, ka apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam nav piemērota, kā arī to, ka Pieteikuma iesniedzēja sniegtais pamatojums attiecībā uz viņa pamattiesību aizskāruma brīdi ir pretrunīgs. Savukārt Sprieduma 22.3. punktā norādīts, ka pamattiesību aizskāruma rašanās brīža konstatēšana nevar būt formāla un aprobežoties ar formāla datuma minēšanu, ja persona nav norādījusi objektīvi pārbaudāmus faktus, kas raksturotu aizskārumu un ļautu konstatēt tā rašanās brīdi, un ka ar personas subjektīvo viedokli vien ir par maz, lai varētu tikt konstatēts tās pamattiesību aizskārums. Tāpat tiesa atzina, ka Pieteikuma iesniedzējs nav pārliecinoši argumentējis to, ka jebkāds konkrēts notikums laika posmā no viņa stāšanās tiesneša amatā līdz konstitucionālās sūdzības iesniegšanai būtu radījis viņam Satversmes 102. pantā noteikto pamattiesību aizskārumu. Taču Sprieduma 22.4. punktā atzīts: ja pieteikuma iesniedzējam tiesību normās ir paredzētas nelabvēlīgas sekas par apstrīdētajā normā paredzētā aizlieguma pārkāpšanu, tad šāda situācija noteiktos apstākļos atzīstama par potenciālu vai nākotnē sagaidāmu pamattiesību aizskārumu, uz kuru nav attiecināms Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā noteiktais sešus mēnešus ilgais konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņš. Sprieduma 23.1. punktā norādīts, ka Satversmes 102. pantā noteikto pamattiesību aizskārums Pieteikuma iesniedzējam potenciāli varētu rasties, ja apstrīdētā norma, kas ietver imperatīvu aizliegumu tiesnesim būt par partijas biedru, tiktu viņam piemērota. Proti, ja Pieteikuma iesniedzējs pievienotos politiskajai partijai un darbotos tajā, viņš tiktu saukts pie disciplināratbildības, t.i., viņam iestātos būtiskas un nelabvēlīgas sekas. Līdz ar to Sprieduma argumentācija ir pretrunīga: Satversmes tiesa, no vienas puses, atzīst, ka Pieteikuma iesniedzējs nav argumentējis, kad radies un kā izpaužas viņa pamattiesību aizskārums, bet, no otras puses, neievērojot konstitucionālajai sūdzībai Satversmes tiesas likumā noteiktās prasības, turpina tiesvedību, balstoties vienīgi uz hipotētiskiem Pieteikuma iesniedzēja apgalvojumiem.