6. Article

Sprieduma 23.2. punktā norādīts, ka tiesību normā ietvertais aizliegums vai imperatīva prasība nav pietiekams pamats tam, lai uzskatītu, ka pamattiesību aizskārums potenciāli radīsies nākotnē, un atzītu personai tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību. Potenciāls pamattiesību aizskārums var būt pamats lietas ierosināšanai un izskatīšanai pēc būtības tikai tādos gadījumos, kad likumā paredzētās sekas, kas personai iestātos tiesību normas piemērošanas gadījumā, ir nenovēršamas un būtu nesamērīgi smagas. Tipisks šādu nenovēršamu tiesisko seku piemērs, kas atrodams Satversmes tiesas nolēmumos, ir likumā noteikts termiņš (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu un 2010. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-74-01 12. punktu). Satversmes tiesas kolēģija katrā individuālā gadījumā konstatē aizskāruma esamību un noskaidro, vai ir pamats ierosināt lietu un pēc būtības izvērtēt personas prasījumu. Mūsuprāt, kļūdains ir Spriedumā ietvertais secinājums, ka konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārums nav novēršams. Proti, Pieteikuma iesniedzējam atbilstoši Satversmes 101. pantam, stājoties tiesneša amatā, bija pienākums apzināties šim amatam likumā noteiktos ierobežojumus. Turklāt ne pieteikumā, ne tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējs nesniedza pietiekamus argumentus tam, ka viņš, sākot pildīt tiesneša amatu, vienlaikus būtu vēlējies darboties arī cita valsts varas atzara - likumdevēja - institūcijā. Šajā lietā būtiski ir arī tas, ka Pieteikuma iesniedzēja tiesības Satversmes 102. pants aizsargā vienīgi kopsakarā ar Satversmes 101. pantā noteikto. Proti, Pieteikuma iesniedzējam, ievērojot tā labprātīgo stāšanos valsts dienestā, no Satversmes 102. panta izrietošo pamattiesību aizsardzības apjoms ir mazāks nekā tādai privātpersonai, kura neatrodas valsts dienesta tiesiskajās attiecībās.