7. Article

Uzskatām, ka Satversmes tiesa Spriedumā kļūdaini atsaukusies uz ECT praksi lietās par potenciāliem aizskārumiem, atbilstoši kurai par tādiem tiek atzīti tikai nenovēršami aizskārumi [sk. ECHR Dudgeon v. United Kingdom (application Nr. 7525/76), October 26, 1981; Norris v. Ireland (application Nr. 10581), October 26, 1988; sk. arī Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra spriedumu lietā Nr. 2003-05-01]. Turklāt nav pamatots Sprieduma 22. punktā ietvertais arguments, ka saskaņā ar ECT praksi likums varot aizskart iesniedzēja tiesības pats par sevi, proti, arī persona, kurai likums netiek piemērots, varot izjust tā ietekmi vai sekas (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā departamenta 2003. gada 6. marta lēmumu lietā "Ždanoka pret Latviju", iesniegums Nr. 58278/00). Minētajā ECT lietā apstākļi bija citādi - apstrīdētā norma tika vairākkārt piemērota attiecīgajai personai. Turklāt lietā bija ticami un pārbaudāmi pierādījumi tam, ka norma skars personu nākotnē, ņemot vērā to, ka šī persona bijusi Latvijas Komunistiskās partijas biedre. Līdz ar to ECT lieta Ždanoka pret Latviju ir nošķirama no izskatāmās lietas, jo galvenais apstāklis, kas nosaka personas vēlmi līdzdarboties politiskajā partijā, ir līdzdarbība valsts varas īstenošanā, kas T. Ždanokai tika liegta.