9. Article

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējs savu tiesību aizskāruma pamatošanai atsaucās uz citu valstu praksi. Prezentējot ASV tiesas spriedumu, kuru, viņaprāt, par paraugu situācijas risināšanai varētu izmantot arī Latvijas likumdevējs, viņš norādīja, ka būtu gatavs darboties partijā pašierobežojoties (nepaužot publiski savu viedokli, atsevišķos gadījumos neievērojot partijas statūtos noteikto u.c.). Vienlaikus Pieteikuma iesniedzējs atzina, ka būtu gatavs dibināt arī savu partiju, un tādējādi nonāca pretrunā ar paša pausto gatavību pašierobežoties, jo partijas dibināšana (partijas programmas izstrādāšana, līdzekļu piesaistīšana, dalība publiskajās debatēs, publiska savu viedokļu paušana) nozīmē ļoti aktīvu politisko darbību. Kā pamatoti norāda Satversmes tiesa, personu apvienošanās politiskajā partijā ir dalība tādā organizācijā, kuras galvenais mērķis ir politiskās varas iegūšana (sk. Sprieduma 19. punktu). Tas tad arī ir kritērijs, pēc kura politisko partiju vai politisko organizāciju var nošķirt no dažādām interešu organizācijām un biedrībām, uz kurām tiesas debatēs norādīja Pieteikuma iesniedzējs. Politiskās partijas savu ideoloģisko nostāju un mērķus nosaka partijas programmā, un to biedri, cīnoties par varas iegūšanu vēlēšanās, aktīvi piedalās šo mērķu īstenošanā. Citāda, respektīvi, pašierobežota biedru darbība nesaskan ar partijas lomu demokrātiskā sabiedrībā. Ciktāl Pieteikuma iesniedzējs atsaucies uz citu valstu praksi, jāatgādina tas, ko Satversmes tiesa savos iepriekšējos nolēmumos gluži pamatoti ir atzinusi: citu valstu tiesiskais regulējums, risinot atsevišķus jautājumus Latvijas tiesību sistēmā, nevar tikt piemērots tieši, izņemot likumā norādītos gadījumus, jo salīdzinošo tiesību analīzē vienmēr ir jāņem vērā atšķirīgais tiesiskais, sociālais, politiskais, vēsturiskais un sistēmiskais konteksts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.2007-01-01 24.1. punktu). Šādu pieeju, atbilstoši kurai tiek skrupulozi salīdzinātas atsevišķu tiesību institūtu funkcijas attiecīgajās tiesību sistēmās, pieļauj funkcionālā metode [sk.: Michaels R. The Functional Method of Comparative Law. In Reimann M., Zimmerman R. (eds), The Oxford Handbook of Comparative Law. Oxford: Oxford University Press, 2006, pp. 339-382]. Tādējādi tikai pēc izvērstas tiesisko institūtu salīdzināšanas ir pieļaujamas atsauces uz citu valstu likumiem, tiesu praksi vai nacionālo tiesību doktrīnu. Nav šaubu par to, ka salīdzinošo tiesību argumentu iespējami plašāka piemērošana pamatā ir vērtējama pozitīvi, jo nacionālo, starptautisko un pārnacionālo tiesu dialogs mūsdienās ir realitāte, kuru var un vajag pēc iespējas prasmīgāk izmantot tiesību sistēmas attīstīšanā un pilnveidošanā. Tomēr jāņem vērā tas, ka, neveicot pietiekami izsvērtu citu valstu konstitucionālās uzbūves analīzi, bet citu valstu tiesību avotos paustās atziņas pārceļot un piemērojot mehāniski, rezultāts būs tāds, ka šīs atziņas organiski neiederēsies nolēmumā, kas taisīts Latvijas tiesību sistēmā. Īpaši sarežģīts šis jautājums ir konstitucionālo tiesību jomā, jo šobrīd nav tādas absolūtas normatīvas teorijas, kas būtu attiecināma specifiski uz salīdzinošajām konstitucionālajām tiesībām. Tādējādi pašreizējās konstitucionālo tiesību teorijas kontekstā atsaucēm uz ārvalstu judikatūru, īpaši tādām, kas izdarītas tikai tālab, lai gūtu atbalstu savai pieejai, ir apšaubāma leģitimitāte. Ņemot vērā visu minēto, uzskatām, ka tiesvedība lietā bija izbeidzama sakarā ar to, ka Pieteikuma iesniedzējs nav nedz norādījis aizskāruma rašanās brīdi, nedz arī sniedzis aizskāruma esamības pierādījumus. Satversmes tiesas tiesnese A.Branta Satversmes tiesas tiesnese K.Krūma Rīgā 2013.gada 23.maijā