57. Article — , kas nodrošinātajam kreditoram liedz iesniegt

maksātnespējas pieteikumu, jo viņam šāds process nav nepieciešams, proti, viņam ir nodrošinājums, kas garantē prasījuma apmierināšanu. A. Strupišs norāda, ka no vispārējā komerctiesiskā regulējuma izriet arī princips, ka juridiskā persona nevar tikt likvidēta, iekams tā nav apmierinājusi visus kreditoru prasījumus vai kamēr notiek tiesvedība par šiem prasījumiem. Viedokļa autors uzsver, ka hipotēka tiek uzskatīta par visdrošāko prasības nodrošinājuma līdzekli privāttiesībās. Tā tiekot nodrošināta ar vairākiem hipotēkas institūta principiem, kā, piemēram, brīvprātības principu, publiskuma principu, atpazīstamības principu, nedalāmības principu. Līdz ar to jebkura iespēja padarīt hipotēkas institūtu mazāk drošu nozīmējot būtisku tiesiskās drošības principa nozīmes samazināšanu privāttiesību sistēmā un kopumā negatīvu ietekmi uz privāttiesisko apgrozību valstī. Secinājumu daļa 10. Maksātnespējas likums bija spēkā no 2008. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. oktobrim. Taču 2010. gada Maksātnespējas likuma pārejas noteikumu 5. punkts noteic, ka tiesiskās aizsardzības procesos un maksātnespējas procesos, kuri uzsākti laika posmā no 2008. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. oktobrim, tiek piemērotas minētajā laika posmā spēkā esošā Maksātnespējas likuma normas un uz tā pamata izdotie normatīvie akti. Arī CPL pārejas noteikumu 46. punkts paredz, ka juridiskās personas maksātnespējas procesam, kas uzsākts līdz 2010. gada 31. oktobrim, piemēro šā likuma 46.1 nodaļu redakcijā, kas bija spēkā līdz minētajam datumam. Maksātnespējas process, kura ietvaros Pieteikuma iesniedzēja netika atzīta par nodrošināto kreditoru, tika uzsākts ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2010. gada 23. februāra lēmumu, par maksātnespējas iestāšanās dienu nosakot 2010. gada 8. februāri (sk. lietas materiālu 1. sēj. 27.-28. lpp.). Tādējādi Satversmes tiesa šajā lēmumā atsauksies uz tiesību normām, kas bija spēkā attiecīgajā periodā. 11. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu un 17. panta pirmās daļas 11. punktu persona var iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu par likuma atbilstību Satversmei pamattiesību aizskāruma gadījumā, tas ir, kā konstitucionālo sūdzību. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmā daļa noteic, ka "konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai", bet sestās daļas 1. punkts prasa pamatot apgalvojumu, ka ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka "saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu un sestās daļas 1. punktu konstitucionālās sūdzības gadījumā ir svarīgi noskaidrot, vai tiešām ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības" (Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 9. punkts). Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. un 105. pantam. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma iesniedzējas minētās pamattiesības. 12. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, kas nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā." Analizējot Satversmes 92. panta pirmo teikumu, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tajā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, taisnīga tiesa kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta. Satversmes 92. pants paredz valstij gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 9. punktu). Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē arī to, ka personai ir tiesības uz pieeju tiesai. Valstij ir pienākums izveidot neatkarīgas un objektīvas tiesas un pienākums nodrošināt virkni procesuālo garantiju, tāpēc pamatota ir prasība, lai personām tiktu nodrošināta pieeja tiesai un tās varētu izmantot šīs garantijas. Kā Satversmes tiesa jau ir norādījusi, tad iztiesāšanas procesa taisnīgumam nebūtu nozīmes, ja netiktu nodrošināta šā procesa pieejamība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.1. punktu, 2005. gada 17. oktobra sprieduma lietā Nr. 2005-07-01 6. punktu un 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 8. punktu). Satversmes tiesa arī secinājusi, ka personas pamattiesību aizsardzība ir viens no demokrātiskas valsts nozīmīgākajiem pienākumiem un valstij jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 1. punktu). Tāpēc personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana ir līdzeklis šā mērķa sasniegšanai, jo tieši no šo tiesību pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī citu personas pamattiesību aizsardzība (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 10. punktu un 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 9. punktu). 13. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju un neaprobežojas vienīgi ar īpašuma tiesībām. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, piemēram, īpašums, ķīlas tiesības, saistībtiesiski prasījumi, kas pamatoti ar līgumu vai deliktu u. c. (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu). 14. No konstitucionālās sūdzības izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja faktiski apstrīd Maksātnespējas likuma 138. panta pirmo teikumu, proti, to, ka lēmumu par bankrota procedūras pabeigšanu pieņem noslēguma kreditoru sapulce ne vēlāk kā mēnesi pēc bankrota procedūras pasākumu izpildes. 14.1. Pieteikuma iesniedzēja ar administratora lēmumu netika atzīta par nodrošināto kreditoru tās parādnieka maksātnespējas procesā, turklāt tiesa noraidīja Pieteikuma iesniedzējas sūdzību par šo administratora lēmumu. Tiesa arī nekonstatēja, ka starp Pieteikuma iesniedzēju un parādnieku pastāvētu strīds par tiesībām, un nenoteica laiku prasības celšanai tiesā vispārējā kārtībā. Tomēr Pieteikuma iesniedzēja prasību tiesā cēla pēc savas iniciatīvas, un pirmās instances tiesa tās pieteikumu apmierināja, nosakot Pieteikuma iesniedzējai nodrošinātā kreditora statusu. Šis spriedums nestājās spēkā, jo tas tika pārsūdzēts. Pirms lieta tika izskatīta apelācijas instances tiesā, noslēguma kreditoru sapulce, pamatojoties uz apstrīdēto normu, nolēma pabeigt bankrota procedūru. Tādējādi maksātnespējīgais komersants tika likvidēts, bet strīds starp to un Pieteikuma iesniedzēju palika līdz galam neizskatīts. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma netika tieši piemērota Pieteikuma iesniedzējai. Tomēr apstrīdētajā normā noteiktais, proti, ka lēmums par bankrota procedūru jāpieņem ne vēlāk kā mēnesi pēc bankrota procedūras pabeigšanas, Pieteikuma iesniedzējai atņēma jebkādu iespēju panākt sava prasījuma apmierinājumu arī tādā gadījumā, ja apelācijas instances tiesa būtu atstājusi negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru Pieteikuma iesniedzēja bija atzīta par nodrošināto kreditoru. 14.2. Saeima un pieaicinātās personas izteikušas dažādus viedokļus par apstrīdēto normu un tās piemērošanu. Saeima, Tieslietu ministrija, Tiesībsargs, Maksātnespējas administrācija, Administratoru asociācija un G. Bērziņš uzskata, ka Maksātnespējas likums paredz pietiekami efektīvu iespējamo kreditoru interešu aizsardzības mehānismu un apstrīdētā norma atbilst Satversmes normām. Ja administrators un tiesa neatzīst personu par nodrošināto kreditoru, prasības celšana tiesā vispārējā kārtībā rada papildu slodzi tiesu sistēmai un nav pieļaujama. Savukārt A. Strupišs izsaka viedokli, ka bankrota procedūras pasākumus nevar uzskatīt par izpildītiem, kamēr nav precīzi noskaidrots kreditoru loks un to prasījumu apmērs. Turklāt, kā norāda Saeima, Maksātnespējas administrācija un A. Strupišs, apstrīdētā norma neliedz sagaidīt galīgo tiesas nolēmumu, ar kuru tiek izšķirts strīds starp iespējamo kreditoru un parādnieku, pirms lēmuma pieņemšanas par bankrota procedūras pabeigšanu. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumu radot apstrīdētās normas nepareiza interpretācija un piemērošana (sk. lietas materiālu 1. sēj. 191.-193. lpp. un 2. sēj. 1.-3., 7.-8., 56.-57., 64.-66., 73.-79. lpp.). 14.3. Saskaņā ar Satversmes 85. pantu, kā arī Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantu Satversmes tiesas kompetencē neietilpst vispārējās jurisdikcijas tiesu un citu tiesību normu piemērotāju nolēmumu un sniegtās tiesību normu interpretācijas pārvērtēšana. Savukārt Satversmes tiesas likuma 29. panta 2.1 daļa un 32. panta otrā daļa paredz, ka Satversmes tiesas nolēmumos sniegtā tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tās uzdevums nav izlemt to, kā katrā konkrētā gadījumā pareizi interpretējamas vai piemērojamas tiesību normas. Tomēr atsevišķos gadījumos Satversmes tiesai var būt nepieciešams interpretēt tiesību normas: pirmkārt, ja kāda norma tikai konkrētā interpretācijā atbilst vai neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām; otrkārt, ja no konkrētu normu interpretācijas ir atkarīgas prasījuma robežas Satversmes tiesas lietā vai personas tiesības iesniegt konkrēto pieteikumu; treškārt, citos gadījumos, kad tas nepieciešams Satversmes tiesas procesa ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 17. punktu un 2008. gada 9. septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-10-01 9.2. punktu). Satversmes tiesa var iesaistīties kāda tiesību jautājuma izlemšanā tad, ja nepastāv vai jau ir pilnībā izmantoti visi citi tiesību sistēmā pieejamie līdzekļi, lai atrisinātu tiesisko strīdu, un tā konkrētās tiesību normas ietvaros ir atzīstama vienīgi par galīgo tiesību aizsardzības instanci. Par minētajiem līdzekļiem uzskatāma arī tāda tiesību normu interpretācija un piemērošana, kas novērš radušos vai iespējamo kādas tiesību normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-11-01 6. punktu un 2011. gada 13. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01 7. punktu). Satversmes tiesa arī atzinusi, ka taisnīga rezultāta sasniegšanas interesēs tiesību normas piemērotājam ir pienākums normu iztulkot atbilstoši augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver piemērojamās tiesību normas atrašanu un atbilstošu iztulkošanas metožu izmantošanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību doktrīnas izmantošanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 17. punktu un 2011. gada 8. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-52-03 7. punktu). Ievērojot lietā izteiktos atšķirīgos viedokļus, Satversmes tiesa secina, ka tai jāizvērtē, vai Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības ierobežojusi apstrīdētā norma per se vai tikai tās nepareiza interpretācija un piemērošana. Ja apstrīdētā norma ir interpretēta un piemērota nepareizi, Satversmes tiesai nav pamata izvērtēt šīs normas atbilstību Satversmei. Satversmes tiesa ir norādījusi: lai noteiktu, vai ir pamats izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, nepieciešams noskaidrot to patieso jēgu. Gramatiskā iztulkošanas metode ir tikai pirmā no iztulkošanas metodēm, un nav pareizi vadīties vienīgi pēc tiesību normas vārdiskās jēgas. Iztulkojot tiesību normu pēc gramatiskās metodes, rezultāts nav galīgs, un pēc citu iztulkošanas metožu pielietošanas tas ne vienmēr apstiprinās. Ja tiesību normas pieņēmējs, izsakot savu gribu tekstuāli, to ir izdarījis neprecīzi, jāņem vērā tā patiesā griba (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03 6. punktu). Tiesību normas mērķi un likumdevēja patieso gribu palīdz atklāt vēsturiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā tiesību normu interpretācijas metode. Šo metožu izmantošana ļauj ar piemērojamo tiesību normu sasniegt taisnīgāko un lietderīgāko mērķi (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu daļas 3. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro apstrīdētās normas un citu ar to cieši saistīto tiesību normu mērķis un patiesā jēga. 15. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 1. pantu šā likuma mērķis ir veicināt parādnieka maksātspējas atjaunošanu un aizsargāt kreditoru kopuma intereses parādnieka ierobežotas maksātspējas vai maksātnespējas gadījumā. Šā likuma 5. pants noteic, ka maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, lai citastarp aizsargātu kreditoru kopuma intereses, piemērojot bankrota procedūru. Saskaņā ar likuma 130. pantu bankrots ir maksātnespējas procesa stāvokļa risinājums, kas izpaužas kā finansiālo, tiesisko un organizatorisko pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus un likvidēt parādnieku. Tādējādi gan visa maksātnespējas procesa, gan bankrota procedūras mērķis ir aizsargāt kreditoru intereses un apmierināt to prasījumus pret parādnieku pēc iespējas pilnīgāk. 16. Saskaņā ar apstrīdēto normu un Maksātnespējas likuma 83. panta otro daļu administrators mēneša laikā pēc bankrota procedūras pasākumu izpildes sasauc noslēguma kreditoru sapulci, lai tā pieņemtu lēmumu par bankrota procedūras pabeigšanu. Pēc tam atbilstoši šā likuma 139. panta otrās daļas 5. punktam administrators iesniedz tiesā pieteikumu par maksātnespējas procesa lietas izbeigšanu. Savukārt Maksātnespējas likuma 139. panta trešā daļa un CPL 363.13 panta trešā daļa paredz, ka pieteikumam par maksātnespējas procesa lietas izbeigšanu administrators pievieno pierādījumus, kas apliecina, ka bankrota procedūra pabeigta, kā arī attiecīgās kreditoru sapulces lēmumu. Saskaņā ar CPL 363.13 panta otrās daļas 5. punktu tiesa izskata pieteikumu par maksātnespējas procesa lietas izbeigšanu, ja pabeigta bankrota procedūra. Apstrīdētā norma nosaka termiņu - vienu mēnesi pēc bankrota procedūras pasākumu izpildes, un šajā laikā noslēguma kreditoru sapulcei jāpieņem lēmums par bankrota procedūras pabeigšanu. Tādējādi, no vienas puses, apstrīdētajā normā noteikts strikts termiņš, kādā jāsanāk kreditoru sapulcei. Taču, no otras puses, apstrīdētā norma ietver arī vērtējamu jautājumu par to, kad bankrota procedūras pasākumi atzīstami par izpildītiem. Atbilstoši Maksātnespējas likumam par bankrota procedūras pasākumiem uzskatāmi šā likuma 133.-136. pantā paredzētā parādnieka mantas pārdošana un izsole un 137. pantā regulētā maksātnespējas procesa izmaksu un kreditoru prasījumu segšana. Saeima, tāpat kā vairākas pieaicinātās personas, norāda, ka kreditoru sapulcei, administratoram un tiesai maksātnespējas procesā ir zināma rīcības brīvība, kuru īstenojot bankrota procedūru var pabeigt pēc tam, kad sagaidīts tiesas lēmums attiecībā uz iespējamā kreditora un parādnieka strīdu. 16.1. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 77. panta pirmo un otro daļu kreditoru sapulce ir organizēta kreditoru kopīgas darbības forma, kurā kreditori pieņem lēmumus un kuru vada administrators. Var piekrist Pieteikuma iesniedzējai, ka kreditoru sapulce nav ieinteresēta paplašināt kreditoru loku, tādējādi samazinot jau atzīto kreditoru iespējas panākt savu prasījumu apmierinājumu. Visticamāk, administratora sasauktā noslēguma kreditoru sapulce pieņemtu lēmumu pabeigt bankrota procedūru, neraugoties uz to, ka nav beigusies tiesvedība attiecībā uz kāda cita iespējamā kreditora prasījumiem. Turklāt laikā, kad tiek sasaukta noslēguma kreditoru sapulce, parādnieka īpašums jau ir atsavināts un iegūtie līdzekļi sadalīti Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā. 16.2. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesu varas uzdevums ir nodrošināt, lai, izskatot konkrētu lietu, tiktu garantēta Satversmes normu, likumu un citu normatīvo aktu īstenošana, vispārējo tiesību principu ievērošana, kā arī aizsargātas cilvēka tiesības un brīvības. Tiesiskā valstī tieši vispārējās jurisdikcijas tiesas ir atzīstamas par efektīvāko mehānismu, kas, izvērtējot katru gadījumu individuāli, var konstatēt, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp konkrētās personas tiesībām un sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 13. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-09-01 12. punktu un 2011. gada 13. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01 7. punktu). Civilās tiesvedības būtība izpaužas galvenokārt tādējādi, ka, ievērojot pušu līdztiesības principu, tiek izšķirti to savstarpējie strīdi par aizskartām tiesībām un ar likumu aizsargātām interesēm. Prasības tiesvedības gadījumā tiesa izskata un izlemj lietas par strīdiem un dod objektīvu vērtējumu pušu iesniegtajiem pierādījumiem. Savukārt lietas par juridisko personu maksātnespēju saskaņā ar CPL 251. panta 11. punktu tiek izskatītas sevišķās tiesāšanās kārtībā un tajās nekad nav strīda par tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 4. punktu). CPL 31. nodaļa reglamentē vispārīgos sevišķās tiesāšanās kārtības noteikumus, savukārt 46.1 nodaļa regulē juridisko personu maksātnespējas procesa lietu norisi tiesā. CPL