10. Article

Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka esot iesniegušas kasācijas sūdzības Senātam, tomēr Senāts, pamatojoties uz apstrīdēto normu, esot atteicies ierosināt kasācijas tiesvedību. Ar šādu rīcību, kura pamatota ar apstrīdēto normu, esot aizskartas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības. 10.1. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka Senāts ir kasācijas instance un tā kompetencē neietilpst lietas faktisko apstākļu pārbaude un vērtēšana. Kasācijas instances tiesā tiek skatīti tikai quaestiones iuris, proti, jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību. Kasācijas princips ir publiski tiesiska rakstura princips, jo tas ir vērsts uz tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un iztulkošanu visā valstī. Pieejama un saprotama judikatūra, kasācijas instances tiesas sniegtā problēmjautājumu analīze un interpretācija ir būtisks instruments vienveidīgas judikatūras veidošanai, kā arī tiesību attīstības nodrošināšanai. Latvijā pastāvošā kasācijas institūta būtiska iezīme, īpaši civilprocesa ietvaros, ir tā, ka kasācijas instancē izšķirošā nozīme ir publiski tiesiskajām interesēm, jo strīds starp pusēm tiek skatīts, civillietu pēc būtības caurlūkojot pirmajās divās instancēs (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 2.1. punktu un 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 18.2. punktu). Lai kasācijas instances tiesa varētu pienācīgi veikt savu darbu, proti, izlemt principiālus materiālo un procesuālo normu piemērošanas jautājumus, likumdevējam iespēju robežās tā ir jāatslogo no nepamatotu sūdzību izskatīšanas (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 2.1. punktu un 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 13.1.punktu). Atslogojot Senātu no nepamatotu sūdzību izskatīšanas, tiek nodrošināta Senāta darbības efektivitāte, t.i., iespēja novirzīt ierobežotos resursus to lietu izskatīšanai, kurās konstatējami procesuālo vai materiālo normu piemērošanas pārkāpumi un kurām ir nozīme judikatūras tālākveidošanā. Kā norāda Senāta Civillietu departamenta senators A. Laviņš, pēc apstrīdētās normas pieņemšanas Senāta darbs kļuvis efektīvāks un apstrīdētās normas mērķis - atslogot kasācijas instanci no nepamatotu sūdzību izskatīšanas - esot sasniegts. Proti, ir būtiski palielinājies to lietu īpatsvars, kurās atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību. Savukārt to Senāta spriedumu īpatsvars, kuros apelācijas instances spriedums ir atcelts vai grozīts, ir guvis pārsvaru pār spriedumiem ar kuriem apelācijas instances tiesas nolēmums atstāts negrozīts (sk.: Laviņš A. Pārdomas par Senāta darbības efektivitāti. Latvijas Republikas Augstākās tiesas biļetens. Rīga, 2013, Nr. 6). 10.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izriet valsts pienākums nodrošināt neatkarīgu tiesu izveidi un paredzēt taisnīgu lietu izskatīšanas procedūru. Taču Satversmes 92. pants negarantē ikviena lēmuma pārsūdzēšanu lietas izskatīšanas ietvaros un neparedz valstij pienākumu visās lietās noteikt iespēju spriedumu pārsūdzēt apelācijas un kasācijas kārtībā. Tātad likumdevējs ir tiesīgs ar likumu noteikt, kādas lietas ir katras tiesu iestādes kompetencē un cik instancēs dažādu kategoriju lietas ir skatāmas. Likumdevēja noteiktā kasācijas sūdzību un protestu sākotnējā izvērtēšana Senāta rīcības sēdē ir atbilstoši izraudzīts kasācijas instances pienācīgas darbības nodrošināšanas līdzeklis (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 11. un 18.2. punktu). Arī vērtējot Konvencijas 6. panta saturu un atbilstošo ECT praksi, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka no Konvencijas 6. panta neizriet personas subjektīvās tiesības uz ikviena tiesas nolēmuma pārsūdzību. Katra valsts pati var noteikt pārsūdzības principa apjomu saskaņā ar savu tiesību sistēmu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 3. punktu un ECT spriedumu lietā "Delcourt v. Belgium", no. 2689/65, para. 25 - 26, 17 January 1970). 10.3. Ņemot vērā norādītos apsvērumus par kasācijas instances īpašo nozīmi tiesu sistēmas darbības nodrošināšanā, kā arī to, ka nedz Satversmes 92. panta pirmais teikums, nedz Latvijai saistošās starptautisko cilvēktiesību normas neparedz personas subjektīvās tiesības ikvienu tiesas nolēmumu pārsūdzēt apelācijas vai kasācijas kārtībā, var secināt, ka Satversmes 92. panta pirmais teikums neliedz valstij noteikt, kādas lietas un ar kādiem nosacījumiem ir izskatāmas kasācijas tiesvedības kārtībā, un ietver arī tiesības atvēlēt noteiktu rīcības brīvību (diskrecionāro varu) Senātam, lai tas varētu izvērtēt konkrētu lietu izskatīšanas nepieciešamību. Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētās Senāta tiesības atteikt kasācijas tiesvedības ierosināšanu per se nevar tikt vērtētas kā tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums. Turklāt Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2007-22-01 ir tieši norādījusi uz apstrīdētajai normai analoģisku regulējumu APL 338.1 pantā un nepieciešamību ietvert šādu regulējumu arī Civilprocesa likumā (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 18.3. punktu). Līdz ar to Satversmes 92. panta pirmais teikums neparedz valsts pienākumu nodrošināt ikvienas civillietas izskatīšanu kasācijas kārtībā.