12. Article

Pieteikumu iesniedzējas pauž viedokli, ka kasācijas sūdzības iesniegšana per se norādot uz iespējamām šaubām par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un šis jautājums varot tikt izvērtēts vienīgi ierosinot kasācijas tiesvedību un izskatot lietu pēc būtības. Tāpat apstrīdētā norma neietverot skaidrus kritērijus un pieļaujot lēmuma pieņemšanu, balstoties uz senatoru kolēģijas subjektīvo viedokli. Pieaicinātā persona M. Osis pamatoti norāda, ka saskaņā ar CPL 456. panta pirmo daļu kasācijas sūdzība vispārīgā gadījumā iesniedzama tiesai, kas taisījusi spriedumu, savukārt CPL 459. panta pirmā daļa paredz, ka gadījumā, kad iesniegtā kasācijas sūdzība neatbilst CPL formālajām prasībām, apelācijas instances tiesas tiesnesis pieņem lēmumu atstāt kasācijas sūdzību bez virzības un nosaka termiņu trūkumu novēršanai, bet, ja CPL 459. panta pirmajā daļā norādītie trūkumi tiek konstatēti Senātā, kasācijas sūdzība tiek atdota apelācijas instances tiesai. Tātad tieši apelācijas instances tiesa ir tā, kas sākotnēji izvērtē kasācijas sūdzības atbilstību formālajām CPL prasībām. Minētais liecina, ka pirms 464.¹ panta iekļaušanas Civilprocesa likumā apelācijas instances tiesa un senatori Senāta rīcības sēdē būtībā veica vienu un to pašu funkciju - pārbaudīja kasācijas sūdzības formālo atbilstību CPL prasībām. Tagad, pēc 464.¹ panta iekļaušanas Civilprocesa likumā, senatoriem Senāta rīcības sēdē papildus ir prima facia jānovērtē: 1) apelācijas instances tiesas sprieduma atbilstība Senāta judikatūrai līdzīgās lietās iesniegtās kasācijas sūdzībās norādīto apsvērumu robežās (CPL 464.¹ panta otrās daļas 1. punkts); 2) lietas potenciālā ietekme uz judikatūras veidošanos un iespējamās šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu (apstrīdētā norma). No minētā izriet, ka tieši ar 464.¹ panta ietveršanu Civilprocesa likumā likumdevējs ir radījis mehānismu, pateicoties kuram Senāta rīcības sēde vairs nepilda tikai formālu funkciju, atkārtoti pārbaudot to, ko jau sākotnēji ir pārbaudījusi apelācijas instances tiesa, bet nodrošina Senāta Civillietu departamenta pamatfunkciju realizācijas iespējas (sk. M. Oša viedokli, lietas materiālu 73. - 74. lpp.). Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka likumdevējs būtu noteicis vienu un to pašu funkciju gan tiesai, kas taisījusi pārsūdzēto spriedumu, gan Senāta rīcības sēdei. Likumdevējs vēlējies Senāta rīcības sēdei piešķirt plašāku kompetenci, t.i., tiesības izvērtēt ne vien kasācijas sūdzības atbilstību tai izvirzītajām formālajām prasībām, bet arī tās saturu. Var piekrist Saeimas un Augstākās tiesas norādītajam, ka apstrīdētā norma neierobežo personas tiesības iesniegt kasācijas sūdzību. Senātā saņemto kasācijas sūdzību izvērtē senatoru kolēģija, citastarp iepazīstoties arī ar kasācijas sūdzības saturu, tiesas spriedumu un lietas materiāliem. Vienīgi pēc pilnvērtīgas iepazīšanās ar visiem lietas materiāliem senatoru kolēģija var izdarīt secinājumus par kasācijas tiesvedības ierosināšanas nepieciešamību. Pēc būtības šāda procedūra ir pielīdzināma lietas izskatīšanai rakstveida procesā. Senatoru kolēģijā, kas rīcības sēdē izskata pieteikumu, ietilpst senatori, kuri izskata lietas kasācijas instances tiesas sēdē (sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 2. sēj. 44. lpp., un Augstākās tiesas paskaidrojumus, lietas materiālu 2. sēj. 60.- 61. lpp.). Senatoru kolēģija katrā individuālā gadījumā izvērtē to, vai var rasties šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un vai lietai ir nozīme judikatūras veidošanā. Turklāt saskaņā ar CPL 464. panta otro daļu kasācijas tiesvedība ir ierosināma, ja šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un izskatāmās lietas nozīmi judikatūras veidošanā rodas kaut vienam no senatoru kolēģijas locekļiem. Arī tiesību doktrīnā ir atzīts, ka kasācijas tiesvedība var tikt ierosināta, ja kasācijas sūdzībā izteikti argumenti, kas rada šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu vai varētu norādīt uz judikatūras maiņas nepieciešamību (sk.: Jonikāns V. Izmaiņas tiesas darbu reglamentējošās tiesību normās. Jurista Vārds, 2008. gada 1. jūlijs, Nr. 24, un Vernuša E. 464.1 pants. Grām.: Civilprocesa likuma komentāri. II daļa. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 817. - 818. lpp.). Tādējādi apstrīdētā norma paredz skaidrus kritērijus, atbilstība kuriem senatoru kolēģijai ir jāizvērtē, pirms tā pieņem lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību. Tāpat nav pamata uzskatīt, ka senatoru kolēģija, iepazinusies ar visiem lietas materiāliem, nevarētu vispusīgi un objektīvi izvērtēt, vai pastāv šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un vai izskatāmajai lietai ir nozīme judikatūras veidošanā. Tieši šādu apstākļu izvērtēšana uzskatāma par Senāta rīcības sēdes pamatfunkciju. Līdz ar to apstrīdētajā normā paredzētās senatoru kolēģijas tiesības vērtēt to, vai pastāv šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un vai izskatāmajai lietai ir nozīme judikatūras veidošanā, neaizskar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās pamattiesības.