2. Article

Pieteikumu iesniedzējas - Latvijas Grāmatrūpniecības arodu savienība un SIA "Arkolat" - lūdz Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta pirmajam teikumam. Pieteikumu iesniedzējas esot bijušas iesaistītas civiltiesiskā strīdā un tiesvedības gaitā iesniegušas kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātam (turpmāk - Senāts). Senāts, balstoties uz apstrīdēto normu, atteicies ierosināt kasācijas tiesvedību. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētā norma aizskar tām Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības un tas neesot pieļaujams neatkarīgā un demokrātiskā valstī. Valstij, garantējot tiesības pārsūdzēt tiesas spriedumus, saskaņā ar Satversmes 92. pantu esot jāgarantē arī šo tiesību pieejamība visām personām, bet apstrīdētā norma to liedzot. Ar apstrīdēto normu esot noteiktas senatoru kolēģijas tiesības bez jebkāda pamatojuma atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību arī tad, ja kasācijas sūdzība atbilst visām CPL 450. - 454. panta prasībām. Jebkurām tiesībām, kas noteiktas ar likumu, vajagot būt reālām un neatkarīgām no amatpersonu subjektīvā vērtējuma. Likumā garantētās tiesības uz sprieduma pārsūdzēšanu kasācijas instances tiesā nevarot tikt atņemtas, balstoties uz senatoru kolēģijas atzinumu par šaubu neesamību. Piešķirto pārsūdzības tiesību patvaļīga sašaurināšana vai atņemšana, liedzot pieeju kasācijas instances tiesai, esot atzīstama par Satversmes 92. panta pārkāpumu. Kritērijiem, pēc kuriem nosakāms, vai kasācijas tiesvedība ir ierosināma, vajagot būt objektīviem, piemēram, tādiem, kas noteikti Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksē un Satversmes tiesas likuma regulējumā par Satversmes tiesas kolēģijas tiesībām atteikties ierosināt lietu. Turklāt apstrīdētā norma kopsakarā ar citām CPL normām faktiski pieļaujot to, ka senatoru kolēģijas lēmums var neietvert tā pamatojumu. Atsaucoties uz Satversmes tiesas un ECT praksi, Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka Satversmes 92. pantā paredzēto tiesību ierobežojumi esot nosakāmi tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos un nevarot būt tādi, kas pēc būtības liegtu īstenot tiesības uz taisnīgu tiesu. Turklāt šādas Senāta rīcības sēdes tiesības varot radīt tādu situāciju, ka atsevišķi prettiesiski spriedumi tiek atzīti par tiesiskiem, jo tie netiek skatīti pēc būtības, bet tiek izvērtēti vienīgi pēc subjektīviem kritērijiem. Pieteikumu iesniedzējas arī norāda, ka apstrīdētajai normai, kaut arī tā ir noteikta ar likumu, nav leģitīma mērķa. Apstrīdētā norma nenodrošinot objektīvu un taisnīgu procesu tiesā un esot vērsta uz kasācijas sūdzības iesniedzēja tiesību ierobežošanu gadījumā, kad būtu ierosināma kasācijas tiesvedība. Ar apstrīdēto normu uzliktais ierobežojums neesot samērīgs, proti, sabiedrības ieguvums no iespējamās procesuālās ekonomijas esot daudz maznozīmīgāks par kasācijas sūdzības iesniedzēja procesuālo tiesību ierobežojumu. Apstrīdētā norma neesot vērsta uz svarīgu sabiedrības interešu aizsardzību, jo sabiedrība esot ieinteresēta, lai tiesa būtu taisnīga un objektīva, turklāt procesuālās ekonomijas nodrošināšanai varot kalpot arī mazāk ierobežojoši līdzekļi, kuru izmantošanas iespējamību likumdevējs neesot apsvēris.