3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas Republikas Saeima - nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju izteiktajam viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. pantam. Saeima norāda, ka apstrīdētā norma tika pieņemta, balstoties uz Augstākās tiesas priekšlikumiem par iespējamo CPL pilnveidošanu un kasācijas instances tiesas darba efektivizēšanu. Turklāt apstrīdētā norma esot izveidota pēc analoģijas ar Administratīvā procesa likuma (turpmāk - APL) 338.1 pantu. Pēc Saeimas ieskata, Pieteikumu iesniedzēju sniegtā Satversmes 92. panta pirmā teikuma interpretācija acīmredzami neatbilstot Satversmes tiesas līdzšinējai praksei šajā jautājumā. Jēdziens "taisnīga tiesa" ne starptautisko dokumentu, ne Satversmes 92. panta izpratnē negarantējot tiesības ikvienu civillietu pārsūdzēt apelācijas un kasācijas instancē. No tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietot valsts pienākums paredzēt taisnīgu lietu izskatīšanas procedūru, nevis pienākums nodrošināt pārsūdzību vairākās instancēs. Likumdevējs esot tiesīgs noteikt, kādas lietas ir katras tiesu iestādes kompetencē un cik instancēs dažādu kategoriju lietas ir skatāmas. Tādējādi Pieteikumu iesniedzējām esot pilnībā nodrošinātas no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošās tiesības. Atteikums izskatīt lietu kasācijas kārtībā nevarot tikt vērtēts kā tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums, jo lietas izskatīšana divās instancēs esot atzīstama par pietiekamu tiesas pieejamības nodrošināšanai. Savukārt CPL, kas Pieteikumu iesniedzējām nodrošinot tiesības iesniegt gan apelācijas, gan kasācijas sūdzību, paredzot tām vēl labvēlīgāku regulējumu nekā Satversmes 92. panta pirmais teikums. Apstrīdētās normas mērķis esot nodrošināt strīdu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu, mazināt tiesas noslogotību un ar judikatūras palīdzību veidot stabilu tiesību sistēmu. Tas varot tikt atzīts par Satversmes 92. pantā noteikto tiesību ierobežošanas leģitīmu mērķi. Ņemot vērā kasācijas instances būtību un publiski tiesisko interešu izšķirošo nozīmi tās darbībā, likumdevējam esot iespēju robežās jāatbrīvo Senāta Civillietu departaments no nepamatotu sūdzību izskatīšanas, lai tas spētu pienācīgi veikt savu darbu. Apstrīdētā norma paredzot saprātīgu, pārdomātu un samērīgu mehānismu šā mērķa īstenošanai un tikai paplašinot Senāta rīcības sēdes funkcijas ar iespēju likumā noteiktos gadījumos atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību. Apstrīdētā norma neierobežojot personas tiesības iesniegt kasācijas sūdzību, jo ikvienu iesniegto kasācijas sūdzību izvērtējot senatoru kolēģija. Saeima vērš uzmanību uz to, ka apstrīdētā norma ietver vārdu "var", - tas nozīmējot, ka kasācijas tiesvedība var arī tikt ierosināta. Turklāt apstrīdētā norma paredzot konkrētus priekšnoteikumus, ar kādiem atteikums ierosināt kasācijas tiesvedību būtu pieļaujams, un senatoru kolēģijai esot jāpārbauda, vai tie tiek ievēroti. Tāpat Saeima uzsver, ka kasācijas tiesvedība nevarot tikt atteikta, ja lietā ir neskaidrs, apšaubāms tiesas spriedums un senatoru kolēģija nav pārliecināta par tā tiesiskumu. Ņemot vērā minēto, Saeima uzskata, ka tiesvedība šajā lietā būtu izbeidzama. Ja apstrīdētās normas atbilstība tomēr tiktu vērtēta, Saeima lūdz atzīt to par atbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.