8. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorants Martins Osis - analizē apstrīdēto normu kopsakarā ar likumā paredzētajiem tās piemērošanas priekšnoteikumiem un būtībā pievienojas Saeimas viedoklim. Apstrīdētajā normā pašā esot ietverts pietiekami detalizēts mehānisms, kas lielā mērā ierobežojot tās piemērošanu, turklāt apstrīdētā norma neesot imperatīva. CPL 57. nodaļa ietverot kasācijas sūdzības iesniedzējam labvēlīgu risinājumu, kas ievērojami atšķiroties no šajā pašā likumā konsekventi noteiktās tiesnešu balsošanas sistēmas, jo lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību var tikt pieņemts tikai vienbalsīgi. Turklāt visiem trim senatoriem, Senāta rīcības sēdes dalībniekiem, esot pieejami lietas dalībnieku viedokļi par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Izvērtējot apstrīdētās normas rašanās vēsturi, M. Osis secina, ka pirms 464.1 panta iekļaušanas Civilprocesa kodeksā Senāta rīcības sēde būtībā dublējusi apelācijas instances tiesas funkciju, bet ar apstrīdētās normas iekļaušanu Civilprocesa kodeksā esot nostiprināts Senāta pamatuzdevumu izpildes mehānisms, proti, Senāta rīcības sēde tagad pildot nevis tikai formālu, bet gan tieši to funkciju, kuras izpildei tā pēc būtības tika izveidota. Nevarot piekrist Pieteikumu iesniedzēju argumentiem par to, ka sūdzības izvērtēšana esot formāla un subjektīva. Apstrīdētā norma uzliekot senatoru kolēģijai par pienākumu izvērtēt gan jaunas judikatūras izveides iespējamību, gan arī to, vai var rasties bažas par zemākas instances tiesas sprieduma tiesiskumu. Apstrīdētā norma nevarot tikt atzīta arī par neloģisku Pieteikumu iesniedzēju norādītajā izpratnē, jo CPL paredzot vairākus gadījumus, kad tiesa, lietu pēc būtības neskatot, pieņem nolēmumu ar būtisku nozīmi, turklāt dažkārt tiesai esot pieejams tikai un vienīgi prasītāja viedoklis. M. Osis norāda, ka no likumā "Par tiesu varu" Augstākās tiesas tiesneša amata kandidātam izvirzītajām prasībām izrietot secinājums, ka Augstākās tiesas senators ir persona ar visaugstāko kvalifikāciju un bagātīgu pieredzi. CPL ievērojami ierobežojot subjektivitāti lēmumu pieņemšanas procesā, taču izslēgt to pilnībā neesot iespējams. Izvērtējis sekas, kas rastos, ja apstrīdētā norma tiktu atzīta par antikonstitucionālu, M. Osis uzskata, ka spēku zaudētu CPL un visai Latvijas tiesību sistēmai nepieciešama norma, kas nodrošina Senāta funkciju izpildi. Turklāt rastos pamats CPL 464.1 panta otrās daļas 1. punkta konstitucionalitātes analīzei, jo tas ietver apstrīdētajai normai līdzīgu regulējumu. Secinājumu daļa