10. Article

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Mārtiņš Mits - norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 91. un 101. pantam, kā arī Valsts valodas likuma 6. panta pirmajai daļai un Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantam. 10.1. Ministru kabinets, nosakot valsts valodas zināšanu apjomu, neesot rīkojies ultra vires. Neesot pamata Valsts valodas likumā minēto jēdzienu "darbinieks" skaidrot vienīgi Darba likuma izpratnē, izmantojot tikai gramatisko interpretācijas metodi. Esot jāņem vērā vispārējais valsts valodas regulējums un tāpēc Valsts valodas likuma 6. panta pirmās un piektās daļas saturs jānoskaidro ar sistēmiskās interpretācijas palīdzību. Proti, pašvaldību domju deputātiem, lai viņi varētu pildīt savus pienākumus, esot jāzina valsts valoda. Prasība, ka valsts valoda jāzina arī deputātu kandidātiem, izrietot no Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un likumu normām, kas bija spēkā jau pirms 2009. gadā notikušajām pašvaldību vēlēšanām. Kaut arī laika posmā no 1994. gada 25. janvāra līdz 2002. gada 23. maijam Vēlēšanu likums paredzējis, ka pašvaldību deputātu kandidātiem jāprot valsts valoda augstākajā pakāpē, likumdevējam neesot pienākuma pašam noteikt konkrētam amatam nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu. Tiesību sistēmas ietvaros to drīkstot darīt arī Ministru kabinets, kas apstrīdēto regulējumu izdevis atbilstoši likumdevēja sniegtajam pilnvarojumam. Tā kā latviešu valoda ir vienīgā pašvaldību darba valoda, esot loģiski noteikt pašvaldību deputātiem tādu valsts valodas zināšanu apjomu, kāds viņiem nepieciešams pilnvērtīgai savu amata pienākumu veikšanai. Apstrīdētā regulējuma leģitīmais mērķis esot nodrošināt valsts valodas kā kopējā saziņas līdzekļa sociāli vienojošo nozīmi un uzturēt Latvijas konstitucionālo identitāti. 10.2. Atsevišķu pašvaldības domes deputāta pienākumu veikšanai, piemēram, dokumentu sagatavošanai, esot iespējams izmantot tulka pakalpojumus. Taču esot arī tādi pienākumi, kuru pildīšanai nepieciešamas valsts valodas zināšanas apstrīdētajā regulējumā noteiktajā apjomā. Šādi pienākumi esot, piemēram, piedalīšanās domes un tās komisiju sēdēs, kā arī iepriekš sagatavota vai spontāna viedokļa paušana šajās sēdēs. Pasīva līdzdalība domes darbā un nespēja aktīvi reaģēt uz notiekošo nevarot nodrošināt vēlētāju interešu pilnvērtīgu aizstāvību. Tas savukārt varot ietekmēt debašu un pieņemto lēmumu kvalitāti. Turklāt normatīvais regulējums paredzot sešu mēnešu termiņu valsts valodas apguvei. Apstrīdētā regulējuma leģitīmo mērķi neesot iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tā kā apstrīdētais regulējums neietekmējot 2009. gada pašvaldību vēlēšanās ievēlēto deputātu statusu un neskarot vēlētāju brīvas izvēles tiesības, sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā regulējumā noteiktā ierobežojuma esot lielāks par indivīda interesēm nodarīto zaudējumu. Prasība zināt valsts valodu attiecīgajā apjomā attiecoties uz visiem pašvaldību deputātiem, bet valsts valodas prasmes pārbaudei netiekot pakļautas tās personas, par kuru zināšanu apjomu neesot šaubu. M. Mits uzskata, ka apstrīdētajā regulējumā noteiktais ierobežojums ir acīmredzami samērīgs ar leģitīmo mērķi, tātad arī objektīvs, pamatots un atbilstošs Satversmes 91. pantam. Secinājumu daļa